Pirmā atbilde, kas ikvienam noteikti ienāktu prātā – jo tas ir patīkami. Taču kādēļ tas ir patīkami un kādēļ šī cilvēka īpašība vispār radās. Evolūcijas pētnieki, kas ir specializējušies tieši šīs jomas pētīšanā sevi sauc par filematologiem. Paskatīsimies, kas viņiem ir sakāms.

Pirmā atbilde, kas ikvienam noteikti ienāktu prātā – jo tas ir patīkami. Taču kādēļ tas ir patīkami un kādēļ šī cilvēka īpašība vispār radās. Evolūcijas pētnieki, kas ir specializējušies tieši šīs jomas pētīšanā sevi sauc par filematologiem. Paskatīsimies, kas viņiem ir sakāms.

Uzreiz gan ir jāsaka, ka šie skūpstologi precīzi nezina, kādēļ cilvēkam attīstījās šāda tendence, taču ir izveidotas vairākas teorijas kā arī noskaidrots kā bioloģija ietekmē šo darbību.

Būtiskākais jautājums ir, vai skūpstišanās ir instinktīva darbība vai arī process, kuru iemācās. Daži uzskata, ka tas ir process, kuru iemācās un tas ir radies sen sen atpakaļ. Teorija ir tāda, ka mātes sakošļāja bērniem domāto ēdienu un nodeva to no mutes mutē bērniem. Vēlākos gados mātes esot likušas lūpas pie bērnu vaigiem, lai tos nomierinātu. Tādējādi palēnām cilvēku kultūrā ir ienākusi prakse skūpstīties.

Par labu teorija, ka skūpstīšanās nav instinktīvs process, runā tas, ka ne visi cilvēki skūpstas. Ir ciltis, kurās šāda darbība vispār nav sastopama. Kopumā aptuveni 90% kultūru skūpstīšanās ir sastopama, bet 10% par to neko nezina.

Tomēr eksistē zinātnieki, kas uzskata, ka tas ir instinktīvs process un viņi piemin piemērus, kad dzīvnieki veic līdzīgas darbības. Kamēr daži dzīvnieki berzē viens gar otru degunus, citi uzmanību izrāda tieši tādā pašā veidā kā cilvēki – skūpstoties. Bonobo pērtiķi skūpstas ikreiz, kad ir tāda iespēja – pēc kautiņiem, lai mierinātu viens otru, lai nostiprinātu sociālās saites un dažreiz vispār bez jebkāda iemesla.

Mūsdienās antropologu vadošā teorija ir tā, ka skūpstīšanās palīdz noteikt piemērotāko partneri. Kad divu cilvēku sejas ir pietiekami tuvu, sāk izdalīties feromoni, kurus neapzināti abi cilvēki jūt. Tā ir informācija, ar kuru apmainās jebkuri divi cilvēki, neatkarīgi no tā vai viņi kļūs par partneriem vai nē. Ir noskaidrots, ka sievietes biežāk neapzināti izvēlēsies tos partnerus, kuru gēni, kas kodē noteiktas imūnsistēmas olbaltumvielas, ir atšķirīgi nekā viņām. Tas rada lielāku iespējamību, ka šo abu cilvēku pēcnācējiem būs spēcīgāka imūnsistēma un tādējādi lielākas iespējas izdzīvot.