array(0) { }

Kas ir nāve un kā to noteikt?

Jo vairāk jauna mēs iemācāmies par cilvēka ķermeni, jo lielākas grūtības rada nāves definēšana.

Jo vairāk jauna mēs iemācāmies par cilvēka ķermeni, jo lielākas grūtības rada nāves definēšana. Mūsdienās ir zināms, ka cilvēks var atrasties dažādos nāves stāvokļos – smadzeņu nāve nozīmē, ka galvas smadzeņu aktivitāte ir apstājusies (līdz ar to arī visas pārējās ķermeņa funkcijas). Vēl eksistē arī cirkulatorā nāvē, kas nozīmē, ka ir apstājusies plaušu, sirds un asinsrites sistēmas darbība. Abi nāves veidi var pastāvēt kopā vai neatkarīgi viens no otra. pa vidu tam visam atrodas vēl arī klīniskā nāve. Tas rada dažus grūti atbildamus morālas dabas jautājumus par to, kad cilvēku atzīt par mirušu.

Pirmajā mirklī šķiet, ka nodefinēt, kas ir nāve, ir viegls uzdevums. Taču šis jautājums mediķus ir nodarbinājis jau gadsimtiem ilgi un pat licis veidot sacensības, kuru laikā noskaidrot labākos kritēriju nāves noteikšanai (par laimi uzvarēja cilvēks, kas ieteica izmantot stetoskopu sirdsdarbības noteikšanai. Sacensības notika 19. gadsimta vidū un dalībnieka izmantoja arī tādu paņēmienus kā apliešana ar verdošu ūdeni, elektrības laišana cauri ķermenim un pat tabakas klizmas izmantošana).

Klīniskā nāve ir termins, kas apzīmē sirdsdarbības un elpošanas apstāšanos – divi šķietami nozīmīgākie kritēriji, lai cilvēka organisms tiktu uzskatīts par dzīvu. Ilgu laiku šāds organisma stāvoklis tika uzskatīts par galējo nāves kritēriju. Taču līdz ar kardiopulmonālās reanimācijas, defibrilātoru un adrenalīna ienākšanu, kļuva skaidrs, ka tā nav galējā nāve, jo no šī stāvokļa cilvēku vēl var atgriezt dzīvē. 15 – 20 sekundes pēc klīniskās nāves iestāšanās cilvēks vēl ir pie apziņas. Lielākā daļa orgānu klīnisko nāvi spēj pārdzīvot diezgan ilgu laiku – aptuveni 30 minūtes, bet āda, kauli un cīpslas pat līdz 12 stundām ilgi. Orgāns, kurā sākas neatgriezeniski bojājumi visātrāk ir smadzenes.

Bez speciāliem pasākumiem, klīniskās nāves ietekmē smadzenēs neatgriezeniski bojājumi rodas pēc aptuveni 3 minūtēm. Parasti šāds bojājums rodas ieilgušas klīniskās nāves apstākļos un pat atgriežot cilvēku no klīniskās nāves var tikt noteikta smadzeņu nāve, kas ir pilnīga smadzeņu aktivitātes neesamība. Taču cilvēkus ar smadzeņu nāvi ir iespējams uzturēt pie “dzīvības” mākslīgi. Slavenākie gadījumi ir kanādiete Robina Bensone un amerikāniete Marlīze Munoza, kurām tika konstatēta smadzeņu nāve, kad viņas bija stāvoklī. Abām sievietēm tika mākslīgi uzturēta asinsrite un piegādātas barības vielas. Robinas Bensones mazulis ķeizargrieziena laikā piedzima dzīvs vairākas nedēļas pēc tam, kad mātei tika konstatēta smadzeņu nāve.

Šādi gadījumi arī rada pretrunas par to, kad cilvēku uzskatīt par mirušu. Piemēram, 2012. gadā sievieti vārdā Taslema Rafika mēģināja atdzīvināt 45 minūtes pēc klīniskās nāves iestāšanās. Ārsti padevās un pasludināja nāves iestāšanās laiku. Taču sieviete pēc kāda laika “pamodās” pati. Turklāt bez smadzeņu bojājuma pazīmēm. Ziņas par tamlīdzīgiem gadījumiem presē parādās katru gadu.  Maikla Vilkinsona sirds 2009. gadā nesitās vēl 30 minūtes pēc nāves noteikšanas laika, taču tad orgāns atsāka savu darbību pats. Aukstums spēj šo procesu paildzināt vēl vairāk. Kāda norvēģu slēpotāja tika atdzīvināta 9 stundas pēc nosalšanas – turklāt bez smadzeņu bojājuma.

Pat 21. gadsimtā vēl nav konkrēti skaidrs, kad cilvēku pasludināt par mirušu. Ir izstrādāti speciāli faktori, pēc kuriem to izdarīt, taču ir redzams, ka dzīvība un nāve veido savus likumus. Varbūt ir nepieciešams jaunas sacensības, kuru laikā noskaidrot labākos kritēriju nāves noteikšanai?

177096054-1024x537

27. augusts, 2014 | 2227 Skatījumi | 0 komentāri | Autors: Draxo
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Reģistrēties, vai ienākt.
Pierakstīties uz jaunumiem
Vai arī iespējams vēlaties reģistrēties.