array(0) { }

Klīstošie akmeņi Nāves ielejā

Tuksnesis – sākumā, šķiet, tā ir vieta, kuru pametusi jebkāda dzīvības forma. Lai gan Nāves ieleja (ASV) atrodas 86m zem jūras līmeņa, augstākā tur konstatētā temperatūra ir 56.70 C. Nāves ieleja ir viena no dziļākajām un sausākajām ieplakām uz Zemes virsmas. Savu nosaukumu Nāves ieleja ieguva 1849.gadā, kad nelaimes gadījuma rezultātā, bojā gāja vairāki zelta meklētāji.

 

Tomēr zinātniekus jau vairākus gadu desmitus nomoka jautājumus par kādu neparastu parādību, kas novērota tieši Nāves ielejā. Ieleju rotā dažāda garuma un virziena līnijas jeb klīstošu akmeņu pēdas. Katram cilvēkam saprotams, ka akmeņi nav ieskaitāmi dzīvo radību kategorijā, līdz ar to rodas jautājums – kā tas iespējams? Bilde nr.1

Zinātnieku prātus mulsināja sliežu ceļi, kādus atstāja akmeņi, bez cilvēku vai dzīvnieku palīdzības, ar svaru līdz pat 318kg. Akmeņu ceļi stiepjas līdz pat 250m, ir 8-30cm platas, apmēra 2.5cm dziļas un ir iespējams novērot, ka kustības rezultātā „iemītās taciņas”, ne vienmēr ir taisnas. Citas pēkšņi maina virzienu no labās puses uz kreiso, citas ir gandrīz lineāri taisnas, savukārt vēl citas ir absolūti greizas.

Pētījumi par šo akmeņu kustību tiek veikti jau no 1900.gada. Jāsaka, ka 20.gs. sākumā pētījumi par akmeņu pārvietošanos noslēdzās ar dēmoniskām un pat mistiskām teorijām par ārpasaulīgu spēku ietekmi un citplanētiešu ļaunajiem nodomiem attiecībā pret cilvēci. Pavisam nesen, tikai gadu atpakaļ, kāds NASA strādājošs zinātnieks nonāca pie iespējamā īstā iemesla šai kustībai. Ralfs Lorenzs, izmantojot Tupperwear pārtikas uzglabāšanas traukus, veica eksperimentu. Viņš ievietoja traukā neliela izmēra akmeni, ielēja tajā nedaudz ūdens un ievietoja trauku saldētavā. Kad ūdens traukā bija sasalis, Lorenzs novietoja ūdenī iesalušo akmeni uz liela izmēra paplātes, kas piepildīta ar ūdeni un smiltīm, un nedaudz uzpūta. Akmens pavisam viegli slīdēja uz priekšu, atstājot aiz sevis vien taisnu sliedi.

bilde nr.2

Ar šo asprātīgo eksperimentu (kurš vēlāk ieguva nosaukumu Ledus plosts), Lorenzs nonāca pie secinājuma, kā akmeņi ir spējīgi pārvietoties Nāves ielejā. Ņemot vērā apstākļus – ielejas dziļumu, tur nerimstošos vējus un zemās nakts temperatūras līdz pat -90 C – mitrums, kas saglabājies zem akmens auksta vēja ietekmē, pārvēršas par ledus kristāliem. Ledus kristāli izveido savdabīgu plostu zem akmens, kas ļauj tiem, ar vēja palīdzību, slīdēt pa zemes virsmu. Ledus plosts ieskrāpē izkaltušajā zemē sliedes. Mainoties vēja virzienam un stiprumam, akmeņi maina savu kustības virzienu. Reizēm akmens pat pārveļas uz citas plaknes, līdz ar to mainot arī sliedes ceļa dziļumu un rakstu.

 

2. marts, 2016 | 1092 Skatījumi | 0 komentāri | Autors: Draxo
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Reģistrēties, vai ienākt.
Pierakstīties uz jaunumiem
Vai arī iespējams vēlaties reģistrēties.