array(0) { }

Laiks, kad Vācija centās iegūt zeltu no ūdens

1. pasaules kara beigās Vācijai tikai piestādīts rēķins par visiem nodarītajiem bojājumiem un kaitējumu. Kopējā summa tika vērtēta 50000 tonnu zeltā vērtē – summa, kuru Vācija maigi sakot nevarēja atļauties.

1. pasaules kara beigās Vācijai tikai piestādīts rēķins par visiem nodarītajiem bojājumiem un kaitējumu. Kopējā summa tika vērtēta 50000 tonnu zeltā vērtē – summa, kuru Vācija maigi sakot nevarēja atļauties.

Tādēļ vācieši vērsās pie viena no saviem izcilākajiem zinātniekiem – Frica Hābera. Hābers jau pirms tam bija pierādījis, ka ir ģeniāls izgudrotājs. Pateicoties tieši viņam, Vācijai izdevās hlora gāzi padarīt par ķīmisko ieroci, ko izmantot karā. Tāpat viņš izstrādāja metodi, kas ļāva no gaisa viegli atdalīt slāpekli, kuru tālāk varēja izmantot ieroču un munīcijas ražošanā, kā arī citiem mērķiem. Viņa zinātniskā ietekme bija tik liela, ka 1918. gadā viņš ieguva Nobela prēmiju par metodes izstrādāšanu, ar kuras palīdzību varēja izdalīt amonjaku no citām vielām. Tādēļ, kad Vācijai nācās atmaksāt gandrīz pustriljonu dolāru (mūsdienu naudas izteiksmē), tad cilvēki cerēja, ka Hābers paveiks vēl vienu brīnumu.

Un viņš patiešām centās to izdarīt. Hābers pievērsās jūrai. Viņš zināja, ka jūras ūdens sastāv no ķīmiskām vielām, elementiem un minerāliem, piemēram, hlora, nātrija, urāna un arī zelta. Hāberam nācās tikai izdomāt, kādā veidā no jūras ūdens izdalīt tur izšķīdušo zeltu. Tas ne tikai atrisinātu Vācijas parāda problēmu, bet arī padarītu to par bagātāko valsti pasaulē.

Hābera aprēķini liecināja, ka vienā tonnā jūras ūdens ir atrodami 65 miligrami zelta, bet no viena kubikkilometra ūdens varētu iegūt 5 kilogramus zelta. Viss, kas bija nepieciešams – metode kā šo izšķīdušo zeltu iegūt. Hābers izmantoja dažādas centrifūgas, ar kuru palīdzību izdalīt zeltu. Diemžēl šajos mēģinājumos nebija gandrīz ne grama zinātniskās pieejas no Hābera ģeniālā prāta. Vācija atbalstīja Hābera pētījumus un divu gadu garumā viņš ceļoja pa pasaules jūrām, mērot zelta līmeni tajās.

Šis pētījums bija noslepenots un oficiāli Hābers veica vienkāršus okeanogrāfiskus mērījumus Atlantijas okeānā. Kad divu gadu projekta termiņš nāca uz beigām, Hābers saprata, ka ir veicis kļūdu. Lielu kļūdu. Sākumā viņš bija aprēķinājis, ka zelta ieguve no jūras ūdens atmaksāsies ar uzviju, taču veicot mērījumus realitātē izrādījās, ka zelta koncentrācija jūrās ir gandrīz tūkstotis reizes zemāka nekā tā, ko aprēķināja Hābers.

Ar lielu izgāšanos Hābers pameta Vāciju un mira 1934. gadā.

Mūsdienās ir zināms, ka 1 tonnā jūras ūdens ir vidēji 0,1 – 2 mg zelta.

BU011177

2. oktobris, 2014 | 758 Skatījumi | 0 komentāri | Autors: Draxo
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Reģistrēties, vai ienākt.
Pierakstīties uz jaunumiem
Vai arī iespējams vēlaties reģistrēties.