array(0) { }

Vai cilvēks tiešām izmanto tikai 10% savu smadzeņu potenciāla?

Iedomājies, kādas spējas cilvēks varētu iegūt, ja izmantotu visu savu smadzeņu spēku. Telekinēze, neticami ass prāts vai varbūt domu lasīšana? Mēs taču izmantojam tikai 10% no savu smadzeņu potenciāla, vai ne? Nepareizi, cilvēks izmanto visus 100%.

Iedomājies, kādas spējas cilvēks varētu iegūt, ja izmantotu visu savu smadzeņu spēku. Telekinēze, neticami ass prāts vai varbūt domu lasīšana? Mēs taču izmantojam tikai 10% no savu smadzeņu potenciāla, vai ne? Nepareizi, cilvēks izmanto visus 100%.

Modernās tehnoloģijas ļauj novērot cilvēka smadzenes reālā laikā un ir skaidrs, ka mēs izmantojam gandrīz visu savu galvas smadzeņu apjomu par spīti tam, vai mēs to apzināmies vai nē. Dažādas smadzeņu daļas atbild par noteiktu funkciju un šīm smadzeņu daļām ir jādarbojas sinhroni, lai cilvēks spētu funkcionēt kā nākas. Piemēram, deniņu daiva atbild par dzirdes signālu apstrādi, runu, valodas pielietošanu, bet smadzenītes kontrolē kustību plūsmu un tās kustības, kuras mēs saucam par automātiskām, kā arī palīdz noturēt līdzsvaru. Galvas smadzeņu prefrontālā garoza ir tā daļa, kas ļauj mums pieņemt lēmumus apsverot dažādos no tā izrietošos iznākumus, šī daļa arī nosaka to, kā mēs uztveram sevi un pasauli. Un tas viss sastāda jau daudz vairāk nekā 10%.

Taču vēl ir jāņem vērā tās smadzeņu daļas, kas atbild par komunikāciju nodrošināšanu. Prefrontālā garoza darbojas ciešā saistībā ar limbisko sistēmu, kas ir daudz senāka smadzeņu daļa un atbild par emociju rašanos. Prefrontālā garoza palīdz regulēt radušās emocijas un ievirza tās tādā gultnē, kas ļauj tām izpausties piemērotā veidā (parasti). Tikmēr gandrīz visi galvas smadzeņu neironi nepārtraukti rada vai saņem elektriskos signālus.

No kurienes gan radās mīts par 10%? Tas nav īsti skaidrs. Kādā 1908. gadā izlaistā grāmatā The Energies of Men amerikāņu psihologs Viljams Džeims piemin, ka cilvēks šķiet izmanto tikai nelielu daļu savu mentālo resursu. Kopš tā laika ideja par to turpināja attīstīties. Iespējams, ticamāks variants nāk no Vildera Penfīlda – Monreālas Neiroloģiskā institūta neiroķirurga. Penfīlds pētīja iespējamos variantus kā izārstēt cilvēkus no epilsepsijas, iznīcinot par krampju rašanos atbildīgās smadzeņu daļas. Ņemot vērā, ka smadzenēs nav sāpju receptoru Panfīlds varēja veikt eksperimentus, izmantojot pie samaņas esošus cilvēkus. Stimulējot dažādas smadzeņu daļas, viņš spēja cilvēkos izsaukt dzirdes un vizuālās halucinācijas. Viņš atzīmēja, ka vien 10% smadzeņu izsauc kādas atbildes reakcijas cilvēkos.

Cits variants par 10% mīta rašanos varētu būt saistīts ar to, ka vien 10% smadzeņu šūnu sastāda nervu šūnas. Pārējās šūnas ir glijas šūnas, kas nodrošina pareizu neironu funkcionēšanu, taču pētniekiem vēl nav līdz galam skaidrs, kāda ir šo glijas šūnu galējā funkcija. Neskatoties uz to, ir skaidrs, ka cilvēks izmanto pilnu savu galvas smadzenēs esošo neironu potenciālu katru dienu.

178502722

27. oktobris, 2014 | 1622 Skatījumi | 0 komentāri | Autors: Draxo
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Reģistrēties, vai ienākt.
Pierakstīties uz jaunumiem
Vai arī iespējams vēlaties reģistrēties.