Nevienam nav noslēpums, ka nākotnē cilvēce saskarsies ar globālās sasilšanas radītām problēmām. Mūs sagaida sausuma un karstuma periodi, kas mīsies ar plūdiem. Tas viss radīs nelabvēlīgu vidi zemkopībai un lopkopībai, savukārt mūsu planētas iedzīvotāju skaits palielināsies vismaz par diviem miljardiem cilvēku, un viņiem visiem vajadzēs no kaut kā pārtikt. Jau šobrīd zinātnieki izstrādā jaunas tehnoloģijas, kas būtu alternatīva ēdienam. Jaunas tendences bioinženierijā, medicīnā, ēdiena apstrādes tehnoloģijās – tas viss ietekmēs to, ko mēs ēdam. Kas tieši kļūs populārs pēc 50-100 gadiem – prognozēt ir grūti. Visticamāk, ka tas būs kaut kas jau eksistējošs, tomēr ne tik pierasts mūsu ikdienā, tāpēc dažas prognozes izteikt ir iespējams jau tagad.

Daudzgadīge augi

Lai gan daudzi augļi, rieksti un lopbarības kultūras ir daudzgadīgi augi, tomēr vairums lauksaimniecību katru gadu ir spiestas šos augus sēt un stādīt no jauna, kas, protams, prasa daudz resursu. Daudzi zinātnieki ir pārliecināti, ka pilnīgi iespējams radīt daudzgadīgus augus, kuriem būs nepieciešams mazāk mēslojuma nekā viengadīgiem augiem, kas padarītu lauksaimniecības stabilākas. Kā norādīts rakstā, kas publicēts žurnālā „Science”, šos augus iespējams radīt pēc 20 gadiem. Darbs pie augu izstrādes notiek Argentīnā, Austrālijā, Ķīnā, Indijā, Šveicē un ASV.

Nākotnē pastāv liela iespēja, ka atgriezīsies aizmirstas augu kultūras, kuras spēj pielāgoties ekstrēmiem laikapstākļiem, kā arī ir barojošas un noderīgas cilvēka organismam.

Kinoa

Šie rīsi kādreiz bijuši viens no svarīgākajiem inku ēdieniem. Viņi tos sauca par „zelta zirņiem”. Rīsu kultūra ir bagāta ar olbaltumvielām, proteīniem un aminoskābēm, bet nesatur glutēnu. Tos izmanto, lai pagatavotu zupas, pīrāgus un dažādus citus ēdienus. Pēc speciālistu domām, kinoa pretendē uz nākotnes ēdiena titulu.

Speltas kvieši

Speltas kvieši, ko pazīst kā vissenākos kviešus, pirmām kārtām atšķiras ar savu lielo uzturvērtību un oriģinālo garšu. Tos audzē daudzviet pasaulē, un nelielās platībās arī Latvijā, taču pie mums tie ir salīdzinoši maz pazīstami, lai gan ir ļoti veselīgi.Tajos ir vairāk dzelzs, proteīna un B grupas vitamīnu nekā tradicionālajos kviešos. Izceļas ar lielu olbaltumvielu daudzumu – no 27 līdz 37 procentiem. Speltas kvieši satur visas uzturvielas, kas nepieciešamas cilvēkam, lai viņš uzņemtu sabalansētu un pilnvērtīgu uzturu. Šobrīd tos audzē Turkmenistānā, Tatarstānā un Dagestānā.

Prosa

Šie graudaugi parādījās Āzijā pirms 6.5 tūkstošiem gadu. Mūsdienās daudzi fermeri Indijā un Nepālā pāriet no kukurūzas un rīsu audzēšanas, atpakaļ uz prosu. Tā atšķiras no citiem graudaugiem ar to, ka spēj pārciest karstumu un augt sausās vietās.

Barojošie plāksteri

Zāļu uzņemšana ar transdermālajiem plāksteriem jau sen ir kļuvusi par ikdienu. Savukārt amerikāņu zinātnieki, sadarbojoties ar karavīriem, strādā pie plāksteriem, kas saturētu visas cilvēkam nepieciešamās uzturvielas. Šādi plāksteri varētu būt noderīgi karavīriem, kuri atrodas kara zonās. Plāksteris satur mikroshēmu, kas aprēķina to, kādas uzturvielas ir nepieciešamas karavīram, vēlāk tās ievadot viņa organismā. Protams, pilnībā aizstāt ēdienu tie nespēs, tomēr noderēs augstas bīstamības situācijās, kad karavīrs netiek pie ēdiena. Doktors Si Patriks Dans, kurš strādā pie šī projekta, sola, ka tehnoloģija būs pieejama 2025.gadā un, visticamāk,, noderēs, piemēram, ogļračiem un kosmonautiem.

Pilsētas fermas

Paredzams, ka 2050.gadā mūsu planētas iedzīvotāju skaits sasniegs 9.1 miljardus. Lai visus šos cilvēkus pabarotu, būs nepieciešama zeme uz kuras audzēt labību, tomēr, kā zināms, tās kļūst arvien mazāk. Prognozes liecina, ka apmēram 70% cilvēku dzīvos pilsētās. Tad kāpēc gan viņi nevarētu audzēt produktus tur? Pilsētas fermas jau ir sastopamas uz dzīvojamo māju un ofisu jumtiem.  Šobrīd jau reāli funkcionējošs zaļās būvniecības projekts ir Pasona Urban Farm Tokijā. Šī vertikālā saimniecība uzbūvēta ar mērķi nodrošināt svaigu pārtiku ofisa darbiniekiem, samazinot transportēšanas nepieciešamību. Saimniecībā tiek audzēti rīsi, brokoļi, kabači, tomāti un daudz kas cits. Turklāt zaļā siena ēkas ārējā apdarē padara to ne tikai vizuāli pievilcīgu, bet arī palīdz samazināt enerģijas patēriņu. 9-stāvu ēka Tokijas centrā ir personāla atlases kompānijas ofiss. Tā vietā, lai uzceltu pilnīgi jaunu ēku, uzņēmums pārņēma 50 gadus vecu būvi un pārveidoja par lauksaimniecības centru un eko-ofisu, kādu mēs to redzam šobrīd. Saimniecības zaļo rezultātu var manīt visur – tomātu ķekari liecas pār konferenču galdiem, citrusaugļu koki tiek izmantoti kā starpsienas tikšanās telpās, semināru telpās tiek audzēti lapu salāti, bet zem soliem tiek diedzētas pupiņas. Ēkas fasādē uz 3 lieliem balkoniem aug dažādi ziedi un apelsīnu koki, kas nodrošina arī labu gaisa kvalitāti un tādējādi labāku veselību kompānijas darbiniekiem. Kopumā šajā biroja ēkā ir izbūvētas 43 000 kvadrātpēdu lauksaimniecības platības, kas apstādīta ar 200 dažādām augļu, dārzeņu un rīsa šķirnēm.

Ieelpojams ēdiens 

Hārvardas universitātes profesors Deivids Edvards (David Edwards), kurš izgudroja ēdamo iepakojumu, nu ir izgudrojis ierīci ar nosaukumu Le Whif, kas ļauj uzņemt šokolādi caur degunu. Produkts nu ir kļuvis par dižpārdokli Eiropas tirgū. Ierīce aizkļuva līdz pat Ziemeļamerikai, kur Kanādas šefpavārs Normans Eitkens uzlaboja to, un uz tā pamata izveidoja Le Whaf. Ēdienu (visbiežāk zupu) ievieto šajā ierīce un ar ultraskaņas palīdzību, tā kļūst līdzīga miglai. Šajā brīdī klients, izmantojot salmiņu, to drīkst ieelpot. Nogaršojot ēdienu šādā savdabīgā veidā, var izbaudīt pilnu garšas buķeti, un 10 minūšu ieelpošanas rezultātā iespējams uzņemt apmēram 200 kalorijas.

3 D printeris ēdiena pagatavošanai

Un nu jau atkal pētnieku izdoma zinātnisko fantastiku tuvina realitātei. Pavisam drīz jau būs iespējams izveidot pilnu maltīti tikai piespiežot pogu. Šajā gadījumā par pavāru var kalpot jauna veida 3D printeris, kas paraudzēts ēdiena veidošanai. Šķietami bezjēdzīgā, bet interesantā tehnoloģija var likties diezgan nelietderīga, taču šādam izgudrojumam potenciāls ir kosmosa stacijās vai slimnīcās.

Pateicoties Cornell universitātes zinātniekiem, kas radījuši tādu gēlam līdzīgu substanci, kurai pievienojot dažādas garšas veidojošas vielas, lai iegūtu dažādas garšas un tad, izmantojot speciālu 3D printeri iegūt vēlamo formu. Nenoliedzami ēdienu printēšanai ir savi ierobežojumi un problēmas, taču par spīti tām, izstrādātāji, izmantojot 3D printeri, ir radījuši banānus, Mozzarella sieru un sēnes ar akurātu struktūru un atbilstošu garšu. Izstrādātāji norāda, ka viņu mērķis ir koncentrēties vispirms uz garšu un tikai pēc tam uz izskatu. Viņi arī prognozē, ka piecu līdz desmit gadu laikā tiks izveidota iekārta, kuras printētie ēdieni garšos tieši tāpat kā dabīgie. Kas zina, varbūt nākotnē arī mūsu virtuvē būs tikai viena ierīce, kas no universāla materiāla varēs izveidot jebkuru ēdienu gan garšas, gan izskata ziņā.

Atteikšanās no tradicionālās gaļas un tās ražošanas

Pilnīgi saprotami būtu tas, ja nākotnē mēs mazliet novirzītos lejā pa uztura piramīdu. 2013.gada augustā pasniedza un apēda pirmo mākslīgi audzētas gaļas burgeru, kura radīšana izmaksājusi 250 000 sterliņu mārciņu. 142 gramus smagā burgera kotlete veidota no 20 000 sīku gaļas strēmelīšu, kas izaudzētas no govs cilmes šūnām. Neparastā projekta autors profesors Marks Posts uzskata, ka tas aizsāks revolūciju pārtikas nozarē, jo mākslīgi audzēta gaļa lielveikalu plauktos varētu parādīties jau tuvāko desmit gadu laikā. “Tas ir svarīgi tāpēc, ka kultivēta liellopa gaļa ir risinājums pasaules lielākajām problēmām,” uzskata Posts. “Mūsu burgers ir radīts no govs muskuļu šūnām. Mēs tās nekādā veidā neesam mainījuši.”Posts norāda, ka pasaulē pieaug pieprasījums pēc gaļas. “Nākamo 40 gadu laikā pieprasījums divkāršosies. Patlaban mājlopu turēšana prasa 70% no mūsu lauksaimniecības kapacitātes. Kā saprotat, mums ir vajadzīgas alternatīvas,” viņš sacīja.Organizācija “People for the Ethical Treatment of Animals” (PETA) ziņas par eksperimentu uzņēma atzinīgi. “Kādu dienu mēs varēsim ēst ētiski iegūtu gaļu,” uzsvēra pārstāvis. “Šī tehnoloģija nozīmē beigas kravas automašīnām, kas pilnas ar govīm un cāļiem, lopkautuvēm un industriālajai lopkopībai. Tā samazinās oglekļa dioksīda līmeni, pasargās ūdeni un ļaus ātrāk tikt pie pārtikas.”