Otrajā daļā mēs uzzinājām par kādu zinātnieku, kurš zinātnes vārdā bija gatavs dzert slimnieku asinis un urīnu, kā arī ēst viņu vēmekļus, lai noteiktu saķeršanas mehānismu. Nevar aizmirst arī par PSRS laika centieniem veikt eksperimentus, kuru laikā tika mēģināts izveidot hibrīda pērtiķus un cilvēkus. Arī šajā daļā Tevi, lasītāj, sagaida ne mazums pārsteigumu!

Strāvas ietekme uz cilvēku līķiem

18.gadsimta beigās anatomijas profesors no Itālijas Luidži Galvani atklāja, ka ar elektriskās strāvas palīdzību iespējams panākt to, ka varde sāk raustīties. Šis eksperiments ļoti ātri kļuva tik populārs, ka drīz vien tika izmantots visā Eiropā. Tomēr zinātniekiem apnika vardes, tāpēc viņi sāka pētīt ar citus dzīvniekus, kā arī cilvēkus. Kas notiks ar viņa ķermeni, ja tam cauri izlaistu elektrisko strāvu? Galvani māsas dēls Džovani Aldini sāka ceļot pa kontinenetu, piedāvājot aplūkot šo šausmīgo eksperimentu. Populārākā demonstrācija notika 1803. gada 17.janvārī. Zinātnieks izmantoja 120 voltu spēcīgu strāvojumu, ko izvadīja cauri kādam iepriekš tiesātam slepkavam Džordžam Fosteram. Kontakti tika piesprausti pie ausīm. Mirušā cilvēka sejā sāka parādīties dažādas grimases, un muskuļi sāka raustīties. Viņa kreisā acs uz brīdi atvērās tā, it kā Džordžs censtos paskatīties uz to, kā viņu moka pēc nāves. Galu galā Aldini aizrāvās un trieca elektrību pa visu Fostera līķi, kura kājas un rokas mētājās no vienas puses uz citu, izbiedējot jau tā dullos skatītājus. London Times tajā laikā rakstīja: „Lielākajai publikas daļai likās, ka līķis atdzīvosies.” Vēlāk, 19. gadsimtā, daudzi zinātnieki centās atkārtot Luidži Galvani eksperimentus, izmantojot līķus un elektrību. Viens no tādiem bija Karls Augusts Veinholds, kurš centās atdzīvināt mirušos. Veinholds publicēja darbu ar nosaukumu„Experiments on Life and its Primary Forces through the Use of Experimental Physiology”, kurā aprakstīja savu eksperimentu ar bezgalvainiem kaķēniem. Viņš ņēma aptuveni 3 nedēļas vecus kaķēnus, nogrieza tiem galvas un izņēma muguras smadzenes. Tad mugurkaula kanālu viņš piepildīja ar sudraba un cinka sakausējumu. Pēc Veinholda vārdiem kaķēni burtiski sāka darboties kā baterijas un daži no tiem pat sāka lēkāt. Mūsdienās uzskata, ka viņš patiešām veica šos eksperimentus, bet sameloja par rezultātiem. Pēc it kā veiksmīgas kaķēnu-zombiju radīšanas viņš vēlējās atkārtot šo eksperimentu ar cilvēka līķi, bet Vācijas valdība aizliedza to viņam darīt, jo cilvēki jau tā bija izvēmuši visus savus kuņģus vērojot citu zinātnieku mēģinājumus ar elektrību atdzīvināt līķus.

Vai tītaru apmānīt ir viegli?

Talajā 1963. gadā pētnieki Martins Šeins un Edgars Hals izpētīja to, ka vīriešu kārtas tītars var mēģināt pāroties arī ar viltus sieviešu kārtas tītaru. Viņi uzskatīja, ka vīriešu kārtas tītars mātīti atpazīst tikai pēc galvas. Sākumā viņi mātīti bez galvas nolika tēviņu sabiedrībā. Neviens no tēviņiem šim ķermenim nepievērsa uzmanību. Tad zinātnieki tēviņu klātbūtnē nolika beigtu mātīti ar paceltu galvu. Tas uzreiz pieversa tēviņu uzmanību un viņi šim mirušajam ķermenim izrādīja uzmanību un pat mēģināja pāroties ar to. Tā zinātnieki pa vienai vien no beigtās tītaru matītes ņēma nost ķermeņa daļas, bet tēviņu interese nemazinājās. Beigās palika tikai mātītes galva, kas uzsprausta uz kociņa un arī tad vīriešu kārtas tēviņi tai izrādīja uzmanību un veica savu pārošanās rituāla deju.  Zinātnieki beigto tītara galvu piestiprināja pie cita dzīvnieka gaļas kluča, bet tas netraucēja tītariem mēģināt pāroties ar to.  Šādi vīriešu kārtas tēviņi reaģē tikai uz mātīšu galvām, bet citu tēviņu galvām nepievērsa uzmanību. Vēlāk pētnieki veica līdzīgus eksperimentus arī ar citiem mājputniem.

Mīlēties ar svešinieku

1978.gadā Kampusa Universitātē Floridā pie vīriešiem pienāca jauna un skaista meitene, kura piedāvāja viņiem nodarboties ar seksu burtiski tajā pašā dienā. Daudzi „veiksminieki” sabēdājās, kad uzzināja, ka viņi ir bijuši vien Rasela Klarka eksperimenta objekti. Zinātnieks saviem studentiem lūdza palīdzēt noskaidrot, kurš dzimums procentuāli vairāk pieņems šādu negaidītu piedāvājumu. Vienīgais veids, kā to uzzināt – doties ielās un noskaidrot lietas būtību. Tajā pašā dienā studenti un studentes devās pa Universitātes telpām, uzmācoties nepazīstamiem cilvēkiem. Rezultātus būtu grūti nosaukt par pārsteidzošiem. ¾ puišu ar prieku piekrita nepazīstamās meitenes piedāvājumam. Savukārt tie kuri atteicās, kā visbiežāko atteikuma iemeslu minēja, ka viņiem ir draudzenes vai sievas. Savukārt pievilcīgais vīrietis nu nekādi nespēja pierunāt kādu meiteni pavadīt kopā ar viņu laiku kādā klusākā vietiņā. Dāmas pieprasīja, lai viņš liktu viņas mierā un ietu prom. No sākuma psihologi šo eksperimentu vērtēja, kā banālu joku, tomēr pēc kāda laika Klarks guva atzinību un pat uzslavu par veikto eksperimentu, kas tik spilgti parādīja, ka sievietes un vīrieši pret seksu attiecas dažādi. Šobrīd šis eksperiments jau ir kļuvis par klasiku, tomēr iemesls, kāpēc pastāv tik būtiska atšķirība, tiek meklēts joprojām.

Kucēna apmācība ar strāvu

1963.gadā tika publicēti Milgrama eksperimenta rezultāti, kas satrieca visu Zinātes pasauli. Zinātnieki tomēr uzskatīja, ka ar cilvēkiem nav iespējams tik viegli manipulēt, tāpēc viņi centās atrast kļūdas, kas varētu būt bijušas eksperimenta laikā. Čarlzs Šeridans un Ričards Kings izteica viedokli, ka eksperimenta dalībnieki vienkārši pieņēma eksperimenta scenāriju, saprazdami, ka upura kliedzieni nav īsti. Tieši tāpēc šie zinātnieki izlēma eksperimentu atkārtot, izmainot tajā dažas lietas. Šoreiz eksperimentā nepiedalījās aktieris, bet gan par upuri kļuva dzīva radība. Protams, šādiem mērķiem cilvēku izmantot tika liegts, tāpēc par eksperimenta dalībnieku tika izvēlēts jauks un pūkains kucēns. Brīvprātīgajiem studentiem tika teikts, ka kucēns mēģina atšķirt gaismu, kas raustās, no gaismas, kas spīd konstanti. Eksperimenta dalībniekiem tika paskaidrots, ka kucēnam jāatrodas noteiktā apgaismotā laukumā. Savukārt, ja kucēns no šī laukuma iziet, tad eksperimenta dalībniekam ir jāpielieto elektrošoks. Elektrošoka intensitāti pastiprināja līdz ar kucēna nepaklausības līmeņa palielināšanos. Eksperimenta rezultāti parādīja, ka 80% puse vīriešu izmantoja spēcīgāko elektrošoka līmeni. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka sievietes raudāja eksperimenta laikā, taču arī izmantoja spēcīgāko elektrošoka līmeni.

Pirmsnāves sirdsdarbība

1938.gada oktobrī notika pirmais šāda veida eksperiments. Džons Dirings, kuram bija piespriests nāvessods, pēdējo reizi apsēdās uz krēsla, paņēma cigareti, ļāva sev uz galvas uzlikt melnu cepuri, savukārt uz krūtīm piestiprināt vadu. Šie vadi tika savienoti ar ierīci, kas noteica, kā viņa sirds darbosies šāviena laikā. Cietuma ārstam Beslijam ienāca prātā, ka, ja jau Dīringu šā vai tā sodīs ar nāvi, tad kāpēc gan pie viena arī nepalīdzēt zinātnei? Jo iespējams tas ir veids, kā iegūt informāciju par to, kā bailes iespaido sirdsdarbību. Kardiograma parādīja, ka sākumā viņa sirds sitās ar 120 sitieniem minūtē. Pēc šerifa pavēles „Šaut!”, viņa sirdsdarbība palielinājās par pusotru reizi. Ieslodzītā krūtīs nokļuva 4 lodes. Viena no tām tika tieši sirdī. Tomēr vēl 4 sekundes sirds turpināja sisties. Sirdsdarbība pēcāk sāka kristies un izbeidzās 15.4 sekundes pēc pirmā šāviņa.