10 praktiski padomi, kā uzlabot atmiņu

Katra cilvēka atmiņa ir viņa dzīves dienasgrāmata. Sākot no lētticīgas vēlēšanās atminēties katru bērnības notikumu, līdz spējai atcerēties, kur atstājām savas mājas atslēgas, atmiņai ir būtiska nozīme katrā mūsu ikdienas solī. Tā nodrošina mūs ar sevis apziņu un veido mūsu nerimstošo dzīves pieredzi. Ne velti dzirdēts, ka cilvēks ir viņa atmiņu kopsumma. Neatkarīgi no tā, vai esat students, kurš cītīgi gatavojas eksāmeniem, profesionālis, kura interesēs ir saglabāt spēju nemitīgi koncentrēties, vai seniors, kas nevēlas zaudēt sava prāta asumu, – mums visiem ir nepieciešama spēja atcerēties. Daudziem cilvēkiem tas gan bieži sagādā grūtības, taču ir daudz lietu, ko Jūs varat darīt, lai uzlabotu savu atmiņu.

Kas īsti ir atmiņa?

Ir viegli domāt par atmiņu kā garīgu dokumentu skapi, kurā mēs rūpīgi glabājam sev svarīgu informāciju. Patiesībā tas ir ļoti sarežģīts process, kas nodarbina vairākas smadzeņu daļas. Mūsu atmiņas netiek saglabātas smadzenēs kā grāmatas bibliotēku plauktos, faktiski tās ir nemitīgā rekonstrukcijas procesā dažādās mūsu smadzeņu zonās. Fizioloģiskos terminos runājot, atmiņa ir kodētu neironu savienojumu kopums, kas smadzenēs veic trīs galvenos procesus – informācijas kodēšanu, uzglabāšanu un atgūšanu. Tā spēj uzkrāt, saglabāt, kodēt un atgūt pagātnē uzņemtu informāciju, lai ietekmētu pašreizējo uzvedību. Lai arī atmiņa kopumā ir vāji pētīts temats, zinātnieki radījuši vairums modeļu, lai izskaidrotu atmiņas pamata struktūru un funkcijas. No tiem bieži tiek lietota Atkinson un Shiffrin teorija, kas iezīmē trīs atsevišķus atmiņas posmus: sensoro, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņu, kas katra atbild par atsevišķas informācijas uzkrāšanu, tomēr tās visas apvieno viena svarīga īpašība – smadzenēm ir unikāla spēja tās aizmirst.

Kāpēc mēs aizmirstam?

Atmiņas var būt spilgtas un ilgstošas, bet tās ir arī uzņēmīgas pret neprecizitātēm un aizmiršanu. Lai apkarotu aizmāršību, ir svarīgi saprast dažus galvenos iemeslus, kāpēc mēs aizmirstam lietas. Viena no pasaules slavenākajām ekspertēm cilvēka atmiņas izpētē, psiholoģe Elizabete Loftus, ir noteikusi četrus galvenos cēloņus. Viens no visbiežāk pieminētajiem skaidrojumiem ir nespēja atgūt informāciju no atmiņas. Tas nozīmē, – jo cilvēks retāk piekļūst informācijai savā prātā, jo intensīvāk samazinās informācijas apjoms, ko tas spēj atcerēties. Vēl viens cēlonis aizmiršanai ir tā saucamā iejaukšanās, kas notiek, kad dažas atmiņas konkurē ar citām atmiņām. Cilvēka smadzenēm ir tendence nesaglabāt atmiņā notikumus, kas ir līdzīgi jau kādam pieredzē esošam. Piemēram, iedomājieties, ka sieviete tikko sāk jaunu mācību gadu kā pamatskolas skolotāja. Viņa kādu laiku mācās katra skolēna vārdu, bet vairāk nekā gadu jauc vienas meitenes vārdu. Kāpēc? Tāpēc, ka meitenes vecākā māsa pirms gada mācījās tajā pašā klasē, un abas meitenes izskatās ļoti līdzīgi. Tās ir atmiņas par vecāko māsu, kas traucē iegaumēt jaunākās māsas vārdu. Citi iemesli ietver nespēju koncentrēties, glabāt informāciju atmiņā pirmajā vietā vai pat apzinātu vēlmi aizmirst notikumus, kas saistīti ar negatīvu vai traumatisku pieredzi.