Cik daudz smadzeņu mums patiesībā ir nepieciešams? Daži ekstremāli gadījumi, kas notikuši ar cilvēkiem, parāda, ka cilvēks spēj izdzīvot pat tad, ja viņam trūkst liela daļa šī orgāna. Šie gadījumi pierāda, ka mēs ne tikai neizprotam līdz galam smadzeņu darbību, bet iespējams cenšamies to izprast nepareizā veidā.

Viens no spilgtākajiem šāda veida gadījumiem notika 2014. gadā.  Kādai 24 gadus vecai sievietei pēc galvas smadzeņu magnētiskās rezonanses veikšanas atklājās pilnīgs smadzenīšu trūkums. Smadzenītes ir galvas smadzeņu sastāvdaļa, kas atrodas galvaskausa pakauša pamatnē. Ir zināms, ka smadzenītēs atrodas aptuveni puse no visām galvas smadzeņu šūnām. Pārsteidzošākais šajā gadījumā bija tas, ka to vispār nebija, bet sieviete tik un tā atradās spriestspējīgā stāvoklī. Neskatoties uz to, šī sieviete dzīvo parastu dzīvi. Sievietei dzīves laikā bija parādījušies daži nelieli simptomi – kustību neprecizitāte un nelieli līdzsvara traucējumi, taču lielākais pārsteigums ir tas, ka viņa vispār spēj paiet, jo smadzenītes ir būtiska mugurkaulnieku smadzeņu daļa, kas atbild par kustībām.

Šis gadījums parāda skumjo faktu par neirozinātni – mūsu zināšanās par galvas smadzenēm ir lieli caurumi. Šādi reti gadījumi parāda to, ka mums pat nav zināšanu par to kā vienas smadzeņu daļas trūkums ietekmē visa šī orgāna darbību. Iespējams, daļa no šīs problēmas slēpjas tajā, kā mēs domājam par smadzenēm. Piemēram, domājot par tostera darbību, mēs zinām, ka tajā atrodas taimeris, sildelements un atsperes. Ja kaut viens no šiem elementiem trūkst, tad tosteris nespēj veikt savas funkcijas. Gadījums ar trūkstošajām smadzenītēm parāda, ka šo principu nevar piemērot galvas smadzeņu darbībai. Lai gan mēs izšķiram galvas smadzeņu daļas, kas atbild par redzi, izsalkumu vai mīlestību, šādi reģioni būtība neeksistē. Dažādiem smadzeņu reģioniem tiek piešķirtas noteiktas funkcijas, jo mēs tās uztveram kā vēl vienu tehnoloģisku ierīci.

Kāds cits gadījums notika ar vīrieti, kuram galvas smadzenēs atklāja dzīvojam tārpu. Vairāku gadu garumā tārps urbās cauri vīrieša smadzenēm, izraisot nelielas krampju lēkmes, atmiņas problēmas un ožas halucinācijas, taču kopumā neietekmējot šī cilvēka dzīvi. Ja smadzenes darbotos kā citas tehnoloģiskas ierīces, tad vīrietis tik viegli netiktu cauri ar tārpu smadzenēs. Piemēram, ja tārps izurbtos cauri tavam telefonam, tad tu mierīgi to varētu izmest kā nederīgu.

Smadzeņu spēju piemēroties šādiem ekstremāliem bojājumiem daļēji var izskaidrot ar to plasticitāti – spēju mainīt savu struktūru, atkarībā no piedzīvotās pieredzes. Papildus tam darbojas smadzeņu spēja veikt dažādas funkcijas vienā galvas smadzeņu reģionā. Ja kāda iemesla dēļ tiek bojāts vai nav attīstījies reģions, kas, piemēram, atbild par taktilām sajūtām mazajā rokas pirkstiņā, tad šo funkciju mierīgi spēj pārņemt blakus esošs galvas smadzeņu reģions.

Tas arī izskaidro to, kādēļ ir tik grūti noteikt, kādas funkcijas katra konkrēta smadzeņu daļa veic. Smadzenītes ir pazīstamas ar to, ka tās kontrolē sīkās kustības un padarā tās plūstošas un precīzas. Taču arī citas smadzeņu daļas spēj veikt šo pašu uzdevumu, piemēram, bazālie gangliji un motorā garoza. Līdzīgs princips attiecas arī uz pārējām smadzeņu daļām. Tas izskaidro gan to, kādēļ ekstremāli smadzeņu bojājumi neizraisa katastrofālas sekas, gan arī to, kādēļ šo orgānu ir tik grūti pētīt un saprast.