Atskats uz Milgrama eksperimentu.

Atskats uz Milgrama eksperimentu.

Kāds slavens eksperiments reiz netieši norādīja uz to, cik ļauns spēj būt cilvēks. 20. gadsimta sākumā veikta psiholoģiska pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai cilvēka sejas izteiksme pie dažādām emocijām ir universāla un vienāda visiem cilvēkiem. Lai to noskaidrotu, pētījuma dalībniekiem vajadzēja veikt dažādus uzdevumus, bet pētījuma veicēji fotografēja dalībnieku sejas izteiksmes šajā brīdī. Uzdevumi bija dažādi – sākot ar pornogrāfijas skatīšanos un beidzot ar galvas noraušanu žurkām. Dalībnieku uzdevums bija pašiem noraut žurkām galvas. Daudzi no viņiem atsacījās to darīt, tādēļ pētījuma veicēji to izdarīja viņu vietā. Taču pārsteidzošākais bija tas, ka 2/3 dalībnieku tomēr norāva žurkām galvas paši, lai gan to nevēlējās.

Šis nelielais atklājums tajā laikā palika nepamanīts. Pētījums notika 1920. gadā un tā veicēju galvenais uzdevums tomēr bija dalībnieku sejas izteiksmes. Taču eksperimenta rezultāti lika uzdot jautājumus par to, cik cilvēks spēj būt ļauns. Kad mēs redzam ziņas par to, ka kāds izdara kaut ko patiešām šausminošu, visbiežāk mums parāda parastu cilvēku, kurš ne ar ko neatšķiras no citiem. Vai katrs mēs spētu izdarīt kaut ko briesmīgu, ja to prasītu apstākļi?

Šo ideju nolēma pārbaudīt 1960. gados. Jeilas Universitātes psihologs Stenlijs Milgrams organizēja eksperimentu, lai praksē pārbaudītu ideju par “paklausības” efektu cilvēku dzīvēs un to, cik tālu cilvēks ir gatavs aiziet, ja izveido tam piemērotus apstākļus. Milgramu iedvesmoja nacistu tiesas prāvas, kurās viņi attaisnoja sevi ar to, ka vienkārši pildīja citu cilvēku pavēles. Viņš vēlējās noskaidrot vai vienkāršs cilvēks (pat tāds, kuru sauktu par labu) izdarītu kaut ko ļaunu; kaut ko, kas būtu pilnībā pret šī cilvēka dabu.

Eksperimenta būtība bija visai vienkārša. Divi dalībnieki ņemtu dalību eksperimentā vienlaicīgi. Tie bija cilvēki, kas atsaucās uz sludinājumu avīzēs par to, ka tiek meklēti dalībnieki pētījumam par atmiņu. Viens no dalībniekiem bija “māceklis”, bet otrs “skolotājs”. Patiesība bija tāda, ka “māceklis” bija kāds no Milgrama padotajiem, kas zināja visu par eksperimenta reālo būtību. “Māceklis” tika ievietos atsevišķā istabā, bet “skolotāja” lomas izpildītājs citā istabā ar kādu no eksperimenta vadītājiem, kas pildīja autoritatīvas figūras lomu. “Skolotāja” uzdevums bija uzdot “māceklim” jautājumus. Ja “māceklis” atbildēja nepareizi, tad “skolotājam” vajadzēja sodīt viņu ar elektrisko triecienu. Ar katru nepareizi atbildētu jautājumu elektriskā šoka stiprums pieauga – sākot no 15V līdz 450V, kuru atzīmēja kā XXX jeb nāvējošu.

“Mācekļa” uzdevums bija speciāli atbildēt nepareizi, lai redzētu, ar cik lielu elektriskā šoka devu cilvēki būtu gatavi viņu sodīt. Ikreiz, kad “skolotājs” sāka protestēt, ka viņš nespēj vai negrib sodīt cilvēku ar tik lielu elektriskā šoka devu, eksperimenta vadītājs izteica kādu no sekojošām frāzēm – “Lūdzu, turpiniet.”, “Eksperiements nosaka to, ka Jums jāturpina.”, “Ir svarīgi, lai Jūs turpinātu.”, “Jums nav citas izvēles kā vien turpināt.”.

Pirms Milgrams publicēja savus rezultātus, viņš aptaujāja psihiatrus un psihologus, lai noskaidrotu viņu domas par to, cik daudz cilvēku spētu pielietot nāvējošu elektrošoka devu. Viņi apgalvoja, ka aptuveni 3%. Patiesais cilvēku skaits, kas pielietoja “nāvējošo” elektrošoka devu bija 65%. Visi “skolotāji” pielietoja 300V spēcīgu elektrošoku. Daudzi no viņiem protestēja un dusmojās uz eksperimenta vadītāju, kurš lūdza viņus turpināt, bet viņi tomēr nepārtrauca dalību eksperimentā.

Milgrama eksperimenta secinājumi bija acīmredzami. Parasts cilvēks ir spējīgs paveikt kaut ko nežēlīgu un pat nogalināt otru, ja viņam to liek darīt kāda autoritatīva figūra. Rezultāti bija šokējoši, taču vairāku gadu garumā tie tika pakļauti lielai kritikai. Cilvēki nespēja noticēt, ka tā ir patiesība, jo pirmajā mirklī šķiet, ka Es nekad neko tādu nespētu paveikt. Kritiķi atsaucās uz to, ka visi eksperimenta dalībnieki bija vīrieši no viena rajona, tādēļ nevarēja uzskatīt, ka viņi atspoguļo visas Amerikas populācijas cilvēku uzvedību. Ir veikti vairāki līdzīgi eksperimenti, bet to rezultāti daudz neatšķiras no Milgrama eksperimenta, kas pierāda to patiesumu.