Ir uzņemtas daudzas fantastikas filmas par dažādiem supercilvēkiem, kuriem piemīt kādas īpašas spējas. Tomēr šādas īpašas spējas ne vienmēr piemīt tikai filmu varoņiem – ir vairāki zinātniski pierādīti gadījumi par cilvēkiem ar superspējām.

1.Vīrs izmanto skaņu, lai „redzētu”

Danielam Kišam bija 13 mēneši, kad viņš zaudēja acis vēža dēļ, bet tas neliedza viņam spēju orientēties telpā. Klakšķinot ar mēli un klausoties skaņas atbalsī, Kišs spēja saprast, kur viss ap viņu atradās, ar šo prasmi mulsinot savus vecākus.

„Es nezinu, vai viņi manu klakšķināšanu pamanīja no sākta gala,” sacīja Kišs, kurš nu jau ir 45 gadus vecs. „Manuprāt, viņi ievēroja tikai to, ka es pats savā vidē spēju orientēties.”

Tajā brīdī Kišs bija apguvis prasmi, kas pazīstama kā eholokācija (spēja orientēties vidē izmantojot paša radītas skaņas atbalsi). Tāpat kā nūju, viņš izmanto skaņu, lai „redzētu”.

„Skaņa ir pielīdzināma gaismai, jo tie abi ir enerģijas viļņi,” sacīja Kišs. „Šie skaņas viļņi atbalsojas pret objektiem vidē, un, kad tie atgriežas, tie satur informāciju par objektiem, pret kuriem tie ir atdūrušies.”

Kišs parādīja savu neticamo talantu televīzijas kanāla Discovery šovā „Vai tas ir iespējams”, atrodot gumijas bumbu lauka vidū. Kaut gan eholokācija sniedz viņam iespēju atrast objektus līdz pat 100 metru attālumā, viņš turpina izmantot savu balto spieķi.

„Mēs savā ziņā varam uzskatīt eholokāciju kā tālredzamības paņēmienu – tā noder, lai „saskatītu” objektus, kas atrodas tālu vai gaisā,” viņš teica. „Nūja ir lietderīgāka attiecībā pret tuvākiem objektiem, kas atrodas uz zemes.”

Kā Longbīčā esošās bezpeļņas organizācijas „Pasaules pieejamība aklajiem” (kas palīdz neredzīgiem cilvēkiem iemācīties „efektīvāk orientēties vidē un dzīvot savu dzīvi ar lielāku brīvību”) direktors, Kišs māca citiem neredzīgajiem izmantot eholokāciju.

2.Cilvēks – fotoaparāts

Lidojot ar helikopteru gar Temzas upi, Stīvens Viltšīrs iegaumēja simtiem Londonas ēku izskatu un to izvietojumu.

Nākamo piecu dienu laikā viņš uzzīmēja ļoti detalizētu pilsētas panorāmu uz aptuveni 4 metrus gara, izliekta audekla, ne reizi neizmantojot skices, pierakstus vai fotogrāfijas.

Visas ēkas tika uzzīmēts ievērojot mērogu, to atrašanās vietas, precīzu stāvu skaitu un citas iezīmes, kas tām piemita.

Šis izaicinājums iezīmēja kārtējo nodaļu viņa iespaidīgajā dzīvē, 30 gadus pēc brīža, kad viņam tika diagnosticēts autisms.

Kad viņš vēl bija jauns, viņš nespēja runāt un bieži izrādīja dusmas, jo neviens viņu nesaprata.

Vienīgais veids, kā viņu nomierināt, bija iedot viņam zīmuli un papīru. Drīz vien viņa vienreizējais talants kļuva zināms.

Vildšīram 2006. gadā tika piešķirts apbalvojums par ieguldījumiem mākslā, un viņam pieder galerija Londonas centrā. Viņa darbi tiek pārdoti par vairākiem tūkstošiem sterliņu mārciņu.

3.Superspēks

Neilgi pēc Laiema Hoekstra dzimšanas viņa vecāki pamanīja, ka viņš nebija gluži tāds pats kā citi viņa vecuma zēni. Laiems 8 mēnešu vecumā spēja pievilkties un uzrāpties un norāpties pa kāpnēm. Toties 3 gadu vecumā Laiems spēja pārvietot dažādas mēbeles, kas pat pieaugušajiem varēja šķist smagas, un savu spēku izrādīja arī citos veidos.

Papildus šīm salīdzinoši agrajām spēka īpašībām Laiema ķermenis gandrīz vispār neuzkrāja taukus un bija apveltīts ar proporcionāli lielāku muskuļu masu, nekā tas bija pat sportiski aktīviem pieaugušajiem, nemaz nerunājot par maziem bērniem. Noraizējušies, viņa vecāki aizveda viņu uz medicīniskajām pārbaudēm un ārsti drīz vien noskaidroja, ka zēna superspēks un muskulatūra radusies no ģenētiskas slimības, kas pazīstama kā ar miostatīnu saistītu muskuļu hipertrofija.

Indivīdiem ar miostatīna saistītu muskuļu hipertrofiju raksturīgs neparasti liels spēks, un tiek uzskatīts, ka šie cilvēki varētu iegūt līdz pat 50% lielāku skeleta muskuļu masu, kāds tas ir veselajiem cilvēkiem, ar fiziskajām aktivitātēm nodarbojoties reti vai vispār nemaz. Sākotnēji šī slimība 1990. gadā tika konstatēta liellopiem un pelēm, un cilvēkiem tā izpaužas ļoti reti – pastāv tikai 100 zināmu gadījumu.

Laiema unikālais ģenētiskais kods varētu būt nozīmīgs muskuļu deģeneratīvo slimību, piemēram, muskuļu distrofijas, zāļu atklāšanā. Tas ir arī nonācis kultūristu un sportistu uzmanības centrā, kas to saskata kā svēto Grālu – iespēju iegūt spēcīgus beztauku muskuļus īsā laika sprīdī.

4.Nesalaužami kauli

1994.gadā neidentificēts vīrietis, pazīstams tikai kā Džons, bija iesaistīts nopietnā autoavārijā, taču izkļuva no tās bez nopietniem ievainojumiem, ja neskaita dažus uztūkumus un zilumus. Kad vīrietis nonāca pie ārsta, lai tiktu noskaidrots, vai viņam nebija iekšējā asiņošana, rentgena attēli liecināja, ka ar viņu viss bija kārtība un ka neviens kauls nebija lauzts. Turklāt ārsti veica ievērojamu atradumu –viņa kauli bija ne tikai veseli, bet arī neparasti blīvi.

Viņš tāds nebija vienīgais. Citā gadījumā kādam citam vīrietim bija nepieciešama gūžas endoprotezēšanas operācija, taču nespēja iziet procedūru, jo neviens ārsts nebija spējīgs pieskrūvēt protēzi tai paredzētajās vietās. Vīrs bija mēģinājis vairākkārt atrast slimnīcu, kas spētu veikt operāciju, bet par izbrīnu ārstiem neviens nevarēja atrast veidu, kā skrūves izdabūt cauri viņa blīvajiem kauliem.

Ar laiku šis un citi līdzīgi gadījumi tika sasaistīti kopā, un pētnieki nonāca pie secinājuma, ka šiem cilvēkiem kopīgs bija ne tikai neparastais kaulu blīvums, bet arī priekšteči. Visi šie cilvēki bija radinieki.

Atradums tika uzskatīts par medicīnas brīnumu, un ārsti steidzās atrast šīs ģimenes unikālo, neiznīcināmo kaulu rašanās cēloni. Pēc DNS analīžu veikšanas tika konstatēts, ka šī īpašība, visticamāk, saistīta ar gēna mutāciju, kas atbild par osteoporozes un zemu kaulu blīvuma rašanos.