Verdzība jau kopš seniem laikiem bija izplatīta visās lielākajās pasaules kultūrās. Lielākā daļa vergu bija tumšādaini Āfrikas iedzīvotāji, kuru darbu augstu vērtēja vairums vergturu. Savu apogeju vergturība sasniedza 19. gadsimtā Amerikā – 1860.

Verdzība jau kopš seniem laikiem bija izplatīta visās lielākajās pasaules kultūrās. Lielākā daļa vergu bija tumšādaini Āfrikas iedzīvotāji, kuru darbu augstu vērtēja vairums vergturu. Savu apogeju vergturība sasniedza 19. gadsimtā Amerikā – 1860. gadā no 19 miljoniem ASV iedzīvotāju 4 miljoni bija vergi. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka par ASV nacionālo bagātību ir jāpasakās tieši šiem vergiem.

Aptuveni tajā pašā laikā gan ASV, gan Eiropā izplatīties sāk kāda izklaide – cilvēku zoodārzi, kurus sauca par “etnoloģiskajām ekspozīcijām” un “cilvēku izstādēm”. To mērķis bija āfrikāņu un aziātu parādīšana viņu dabiskajās dzīves vietās. Dažkārt krātiņos kopā ar pērtiķiem tika ievietots arī kāds āfrikānis, tādējādi parādot, ka viņš ir starpposms starp pērtiķiem un moderno balto cilvēku.

Īsto cilvēku zoodārzu priekšvēstnesis bija eiropiešu neskaitāmie centieni atvest kādu iezemieti no tāltālām zemēm. Kolumbam, piemēram, izdevās uz Eiropu atvest kāu indiāni. Vēlāk šādi “suvenīri” kļuva ļoti gaidīti. Cirkos par ekskluzīviem eksponātiem uzskatīja tumšādainos cilvēkus, bet tiem līdzās vienmēr atradās kāds siāmas dvīnis vai citi cilvēki ar ģenētiskām kaitēm.

19. gadsimta 70. gados cilvēku zoodārzu bums sāka augt. Tie sāka parādīties Antverpenē, Londonā, Barselonā, Milānā, Varšavā, Hamburgā un ASV. Pēc vēsturnieku domām, katru no šiem zoodārziem kopumā apmeklēja vismaz 300000 cilvēku.

Par galveno 1889. gada vispasaules izstādes objektu Parīzē kļuva “nēģeru ciems”. Izstādi apmeklēja 28 miljoni cilvēku.

“Nēģeru ciemi” īpašu popularitāti ieguva tā laika Vācijā, kur valdīja sociālā darvinisma idejas. Izstādes dalībniekus parasti pielīdzināja pērtiķiem. “Nēģeru ciemus” steidza apmeklēt gandrīz visi aristokrāti un augstākā sociālā slāņa cilvēki.

Tas, ko mūsdienās uzskatītu par amorālu murgu, agrāk bija ierasta lieta. Par attaisnojumu tā laika eiropiešiem var kalpot vienīgi tas, ka viņi patiešām nekad nebija redzējuši tumšādainus cilvēkus, tādēļ nezināja, ar ko tie atšķiras no baltādainā cilvēka. Oto Benga bija slavens pigmejs, kurš tika izstādīts vispasaules izstādē Sentluisā 1904. gadā. Saglabājušies ieraksti par viņu apgalvoja, ka “viņa intelektu var salīdzināt ar garīgi atpalikušu cilvēku, kas velta pārmērīgi ilgu laiku testiem un pieļauj daudz kļūdas”. Daudzi darvinisti pielīdzināja viņu “neapstrīdami pie paleolīta laikmeta cilvēkiem”. 

Cilvēku zoodārzos varēja sastapt arī citu kultūru pārstāvjus – eskimosus, Polinēzijas iedzīvotājus, Čīles indiāņus, Kanādas inuītus un pat Baltijas iedzīvotājus, kuriem vajadzēja tēlot prūšus.

Somālijas vergi Sanktpēterburgā.

Vēl 1939. gadā Ņujorkā bija apskatāma izstāde ar indiāņiem.

20. gadsimta vidū cilvēku zoodārzi sāka izzust. Par iemeslu tam varētu būt gan nāciju vienlīdzības ideju ienākšana sabiedrībā, gan lielā depresija, kuras laikā cilvēkiem vienkārši nebija naudas, lai apmeklētu šos zoodārzus. 

Tomēr vēl 1958. gadā Eiropā varēja apskatīt kādu mazu āfrikāņu meitenīti, kuru drīkstēja pacienāt ar banānu.