Visticamāk, ka tu neatceries savu pirmo vai otro dzimšanas dienu. Taču nesatraucies, tu tāds neesi vienīgais. Tā ir noticis ar gandrīz visiem cilvēkiem.

Visticamāk, ka tu neatceries savu pirmo vai otro dzimšanas dienu. Taču nesatraucies, tu tāds neesi vienīgais. Tā ir noticis ar gandrīz visiem cilvēkiem.

Daudzi pieaugušie spēj atsaukt atmiņā agrīnus bērnības notikumus, ja par tām kāds pastāsta vai parāda fotogrāfijas no bērnības, taču pastāvīgi ir grūti kaut ko atcerēties. To sauc par bērnības amnēziju. Lielākā daļa bērnu trīs gadu vecumā spēj atcerēties savu iepriekšējo dzimšanas dienu, taču pēc pāris gadiem atmiņas par šo notikumu sāk izplēnēt. Kāda pētījuma rezultāti uzskatāmi parāda, ka līdz pat trīs gadu vecumam bērni spēj atcerēties savas dzīves pirmos pāris gadus. Līdz 7 gadu vecumam 72% bērnu spēj atcerēties notikumus, kas norisinājās, kad viņiem bija 3 gadi. Taču jau 8 – 9 gadu vecumā atmiņas par šiem notikumiem bija saglabājušās vien 35% bērnu.

Lai saprastu, kādēļ mēs nespējam atcerēties savus zīdaiņa gadus, ir jāsaprot, kā šie notikumi saglabājas zīdaiņa smadzenēs. Zīdaiņu smadzenēs atmiņas tiek saglabātas gan semantiskā veidā, gan epizodisku atmiņu veidā. Semantiskā atmiņa ir tās atmiņas, kas nav radušās personiskas pieredzes veidā (krāsu nosaukumi, vēsturisku notikumu datumi). Epizodiskā atmiņā saglabājas notikumi no personīgās pieredzes (pirmā skolas diena vai notikumi noteiktā datumā). Ar laiku epizodiskā atmiņa kļūst vadošā un cilvēks, piemēram, vairs neatceras, kad pirmo reizi ieraudzīja suni – tu vienkārši zini, ka tas ir suns.

Informācija par semantisko un epizodisko atmiņu saglabājas galvas smadzeņu garozā, taču 2 – 4 gadu vecumā cita galvas smadzeņu daļa – hipokamps – padara šīs atmiņas sistematizētas, kļūstot par centrālo atmiņu uzraugu. Neironu saites, kas rodas hipokampā ļauj bērnam informāciju saglabāt ilgtermiņa atmiņā.

2014. gadā Science žurnālā publicēts pētījums atsvaidzināja zināšanas šajā jomā. Pētījums koncentrējās uz to, ka zīdaiņa smadzenēs nepārtraukti un ļoti intensīvi rodas jaunas nervu šūnas jeb notiek neiroģenēze. Visspēcīgāk šī neiroģenēze norisinās tieši hipokampā – mūsu atmiņu glabātuvē. Pētījuma autori izmantoja noteiktas vielas, lai paātrinātu neiroģenēzi žurcēnu hipokampā. Izrādījās, ka šīm žurkām pēc tam veicās labāk ar agrīnu notikumu atcerēšanos. Līdzīgi žurkām, kurām neiroģenēzi nomāca, atmiņa bija daudz sliktāka. Tādējādi hipokampa intensīvā attīstība 2 – 4 gadu vecumā varētu būt par iemeslu tam, kādēļ vissenākās atmiņas par sevi sākas tieši no šī perioda.

Tomēr neskatoties uz šādiem pētījumiem, nav iespējams sniegt pilnīgu atbildi par to, kādēļ cilvēkam zūd atmiņas par pirmajiem saviem dzīves gadiem. Interesanta sakarība tika minēta kādā pētījumā no žurnāla Neuropsychology. Izrādījās, ka cilvēki, kas vienlīdz labi spēj rīkoties ar abām rokām (nav izteiktas vienas dominējošās rokas), spēj atcerēties senākus savas dzīves notikumus, nekā cilvēki, kas ir izteikti labroči.