Piekritīsiet, ka mūsdienās pazemes mājokļi ir retums. Tomēr vēsturiskā ziņā tie nav nekas jauns. Grotas un alas bija vieni no pirmajiem mājokļiem, kas pasargāja cilvēku no plēsīgiem zvēriem un ienaidniekiem, kā arī nodrošināja mērenu temperatūru. Bet ko Tu teiktu, ja kāds mēģinātu pārliecināt, ka nākotnē augstceltnes būs apvērstas kājām gaisā, un pilsētniekiem būs jāpierod pie dzīves dziļi zem zemes? Meksikas galvaspilsētā Mehiko arhitekti jau ir izstrādājuši projektu 65 stāvu būvei. Izklausās neticami?

Kāds meksikāņu arhitektu kolektīvs savu jaunāko projektu nodēvējis par zemesskrāpi. Viņi iecerējuši uzbūvēt otrādi apvērstu debesskrāpi, kas iesniegtos 300 metru dziļumā zem galvaspilsētas Mehiko galvenā laukuma Sokalo jeb, kā to oficiāli sauc – Konstitūcijas laukums.

Projekts tapis, izdabājot pilsētas stingrajiem būvnoteikumiem. Mehiko vēsturiskajā centrā jaunas ēkas nedrīkst būt augstākas par astoņiem stāviem, toties dziļumā ierobežojumu nav. Tāpēc viens no Meksikas jaunajiem arhitektu birojiem, Bunker Arquitectura, ir uzprojektējis otrādi apvērstu augstceltni – piramīdu, kas sniedzas 65 stāvu dziļumā zem zemes.

Ideja ir netradicionāla, tomēr meksikāņu arhitekti nav vienīgie, kas, plānojot jaunu būvi, ar cerībām raugās uz pazemi. Daudzās pasaules lielpilsētās vietas ir kļuvis tik maz un zeme maksā tik dārgi, ka būvuzņēmējus vilina iespēja veikalus, birojus un mājokļus ierīkot pazemē. Jo kāpēc gan tās neierīkot pazemē, ja cilvēki visā pasaulē meklē arvien netradicionālākus mājvietu variantus – dzīvo zem ūdens, kokos u.c.

Zemesskrāpi paredzēts būvēt zem Mehiko galvenā laukuma, kas ir viens no lielākajiem pasaulē, un pārklāt ar stiklu, lai gājēji varētu pārvietoties pa to un vērties lejup milzīgajā, otrādi apgrieztajā debesskrāpī. Piemēram, būvuzņēmējs grasās 50 metru dziļumā būvēt Mehiko pamatlicējiem actekiem veltītu muzeju. Dziļāk zemē atradīsies ne tikai biroji un dzīvokļi, bet arī zaļas promenādes, kam apgaismojumu nodrošinās optiskās šķiedras. Gaisma būs nepieciešama, lai tur augtu un zaļotu koki un citi augi.

Meksikāņu arhitekti nebūt nav vienīgie, kas iecerējuši iespaidīgas pazemes būves. ASV arhitekts Metjū Fromboluti izstrādā projektu, lai vecas, pamestas raktuves pārveidotu par otrādi apvērstu augstceltni. Lavenderpitas raktuvēs Arizonas štatā, ASV, vara rūdu ieguva laikā no 1950. līdz 1974. gadam, bet kopš tā laika 1,3 km² lielās raktuves atgādina tuksnesīgajā ainavā iecirstu 270 metru dziļu rētu. Fromboluti vēlas pāri milzīgajai bedrei izbūvēt kupolveida pārsegumu ar apaļām lūkām, ko pēc vajadzības varētu atvērt un aizvērt. Caur tām greznajos pazemes mājokļos, ko ierīkos uz raktuvju nogāzēs izcirstām terasēm, ieplūdīs saules gaisma.

Par svaigu gaisu gādās no garām caurulēm veidotu “skursteņu” sistēma, kas pacelsies augstu virs saules kveldētā apvidus. Saule uzkarsēs skursteņos esošo gaisu, un caurulēs radīsies spēcīga vilkme. Gaisa plūsma gan ventilēs mājokļus, gan darbinās saules skursteņu turbīnas, kas ražos elektrību iedzīvotājiem. Zemesskrāpis iegūs tīru ūdeni no dziļurbuma, bet celtnē būs arī nelielas izlietotā ūdens attīrīšanas iekārtas, lai ar to varētu laistīt augus.

Vairākās pasaules vietās savulaik pat izveidojās īpašas kopienas, kas dzīvoja alu pilsētās. Lielisks piemērs ir Kapadokijas apgabals Turcijā, kur mīksto smilšakmens klinšu dēļ “dzīvokļu” būvniecība bija viegli paveicama. Turklāt mīkstie ieži, nonākuši saskarē ar gaisu, sacietēja, un mājoklis kļuva īpaši izturīgs. Kapadokijas ziedu laikos tur dzīvoja aptuveni 17 000 cilvēku. Mūsdienās vēl arvien aptuveni 2500 cilvēku mājo savdabīgajās klinšu pilsētiņās, kas kļuvušas par iecienītu tūrisma objektu. Savukārt Ķīnā, it īpaši Jaņaņas apkaimē, vismaz 30 miljoni cilvēku joprojām dzīvo alās. Šie mājokļi vasarās ir vēsi un ziemās silti. Daļa no tiem ir ļoti vienkārši, bet citi ir plaši izbūvēti, atrodas vairākos stāvos, un tajos ir tādas pašas ērtības kā modernās savrupmājās. Daudzi mājokļi pāriet mantojumā no paaudzes paaudzē. Tomēr vislielākā priekšrocība ir tā, ka alu mājokļi neaizņem lauksaimniecībā izmantojamu zemi, kas Ķīnā ir ļoti liela vērtība.

Ķīnā atrodas arī viens no visu laiku lielākajiem pazemes projektiem. 20. gadsimta 60. gadu beigās toreizējais valsts diktators Mao deva rīkojumu izbūvēt slepenu pazemes pilsētu zem Pekinas ielām. Iepriekšējos gados Padomju Savienības un Ķīnas attiecībās bija iestājies pamatīgs atsalums, un Mao bažījās, ka PSRS varētu ķerties pie atomieročiem un bombardēt Ķīnu.

Laika posmā no 1969. līdz 1979. gadam Pekinas pazemē 300 000 strādnieku raka un cirta, un darīja to lielākoties ar rokām. Viņi izveidoja tā dēvēto Dixia Cheng – milzīgu pazemes pilsētu, kas dažviet atrodas pat 18 metru zem zemes. Vēlāk pilsēta tika slēgta, un tagad tikai neliela daļa ir pieejama ziņkārīgiem tūristiem.  Ķīnieši diezin vai dedzīgi vēlējās pārcelties uz dzīvi Pekinas pazemē, jo lielākā daļa cilvēku izjūt nepatiku pret šādām celtnēm, kas bieži vien raisa asociācijas ar tumsu un šaurību.

Lielisks piemērs tam, ka dzīves īstenība var būtiski atšķirties, ir Kanādas pilsēta Monreāla. Kopš 1966. gada zem šīs miljonu pilsētas ir izaudzis apjomīgs pazemes tuneļu tīkls. Tas plešas 12 km² platībā un izceļas ar platiem, labi izgaismotiem tuneļiem, kuros gaisa kondicionētāji pastāvīgi nodrošina svaigu gaisu. Pazemes pilsētā ir tūkstošiem veikalu un biroju, un tur ierīkotas arī viesnīcas, valdības iestāžu biroji, kinoteātri un liela arēna, kur notiek kultūras pasākumi. Pazemes pilsēta nav būvēta pēc kopēja plāna, bet ir pakāpeniski izaugusi lielāka. Vairākumā gadījumu paplašināšanās ir notikusi ap kādu no desmit metrostacijām.

Šo apbrīnojamo māju izveidoja Make Architects arhitekti. Tā tika uzcelta pēc individuāla pasūtījuma. Pasūtītājs bija britu futbola zvaigzne Harijs Nevils (Gary Neville). Šis ir spilgts piemērs, kā var apvienot skaistu dizainu un funkcionalitāti. Vienstāvīgā  pazemes rezidence aizņem apmēram 8000m². Viena no galvenajām idejām pirms šīs mājas celšanas bija, lai tā patērētu pēc iespējas mazāk enerģijas. Kā arī tai bija jābūt ekoloģiskam variantam. Un tā arī notika. Māja tika uzcelta no dabīgiem materiāliem un izmantojot tradicionālas būvniecības metodes. Interesants un skaists piemērs tam, kā daba un cilvēku roku darbs spēj apvienoties, lai radītu kaut ko tik ļoti harmonisku.

Pēdējā laikā pasaulē parādās arvien lielāka eko projektu tendence. Eko viesnīcas nav izņēmums. Itālijā iespējams atrast pārsteidzošo KlimaHotel, ko izstrādājis dizaineris Metjū Thuns (Matteo Thun), kurš izvirzīja sev uzdevumu – radīt ekoloģiski drošu un tīru viesnīcu. Būvniecība sākās 2009.gadā. Celtniecībā tika izmantoti vietējie resursi un materiāli. Liels akcents tika likts uz to, lai apvienotu viesnīcu ar dabu un izveidotu harmonisku tēlu.

Kad ģimenē piesakās bērniņš, tai gribot negribot jāsāk domāt par jaunas mājvietas meklējumiem. Saimons un Jasmīne Deili atrisināja šo jautājumu pavisam radikālā veidā: Saimons pats savām rokām uzbūvēja māju zem zemes no neapstrādāta koka, salmu briketēm, akmeņiem un māla. Galu galā sanāca ļoti mājīga „hobitu” māja. Ģimene šajā mājā bija nodzīvojusi 5 gadus un bija ar visu apmierināta, tomēr Saimons izlēma uzbūvēt jaunu, vēl labāku māju, mazliet lielāku, ar milzīgiem logiem un pat siltumnīcu! Kā viņš pats saka: „Zaļais dzīvesveids ļoti aizrauj un neatlaiž.”