Lai arī tev šķiet, ka viss apkārt notiekošais notiek tajā pašā momentā, kad tu to sajūti vai ieraugi, tā nav. Mūsu smadzenēm vajag laiku, lai apstrādātu visu no apkārtējās vides nākošo informāciju un izveidotu no tās to, ko mēs saprotam ar realitāti.

Lai arī tev šķiet, ka viss apkārt notiekošais notiek tajā pašā momentā, kad tu to sajūti vai ieraugi, tā nav. Mūsu smadzenēm vajag laiku, lai apstrādātu visu no apkārtējās vides nākošo informāciju un izveidotu no tās to, ko mēs saprotam ar realitāti. Visu reālajā laikā notiekoši mēs apzinamies aptuveni pēc 80 milisekundēm, tādēļ dzīvojam drusku pagātnē. Neizklausās īpaši iespaidīgs skaitlis, vai ne? Taču smadzeņu pētnieki ir nākuši klajā ar virkni eksperimentu, kas parāda, cik dīvaini šis efekts var atspēlēties. Piemēram, vienā eksperimentā dalībniekiem vajadzēja nospiest pogu, kas izraisītu gaismas uzplaiksnījumu, taču ar nelielu aizturi. Aptuveni pēc 10 mēģinājumiem dalībnieki sāka redzēt uzplaiksnījumu uzreiz pēc pogas nospiešanas – smadzenes pierada pie aiztures un nolēma to izdzēst no uztveres. Dīvainākais tikai sekoja – kad pētnieki atslēdza aizturi, tad dalībnieki sāka apgalvot, ka redz gaismas uzplaiksnījumu vēl pirms pogas nospiešanas. Smadzenes bija pieradušas atslēgt pētnieku radīto aizturi, un tādēļ, kad pētnieki izdarīja to pašu, smadzenes iekrita pašas izstrādātajās lamatās un sajuka uztveršanas kārtība – sekas radās pirms cēloņa.

Taču tas vēl nav viss. Pamēģini pieskarties savam degunam un kājas īkšķim vienlaicīgi. Loģiski domājot, tev deguna pieskārienu vajadzētu sajust ātrāk, jo tas atrodas tuvāk smadzenēm un nervu ceļi ir īsāki nekā no kājas īkšķa. Taču tā nenotiek un tu sajūti abus pieskārienus vienlaicīgi. Saskaņā ar neirozinātnieku Deividu Īglmenu tas ir tādēļ, ka smadzenes vienmēr cenšas sinhronizēt notikumus, apvienot tos vienā, tādējādi piesķirot tiem kopēju nozīmi. Taču tādā veidā tava apziņa tiek it kā atstumta drusku pagātnē – gluži kā radio translācija, kas norit ar pāris sekunžu aizturi no tā, kas notiek studijā.