Mūsdienās debesskrāpju celtniecība šķiet tāds sīkums. Bet patiesībā to visu ir iespējams realizēt pateicoties tūkstošiem gadu iekrātajai pieredzei.

Mūsdienās debesskrāpju celtniecība šķiet tāds sīkums. Bet patiesībā to visu ir iespējams realizēt pateicoties tūkstošiem gadu iekrātajai pieredzei.

Saflienas zāle (Paola, Malta). Šī pazemes svētnīca ir viena no pašām senākajām celtnēm uz Zemes. Pēc dažām aplēsēm tās celtniecība sākās aptuveni 6000 gadu atpakaļ. Sākotnēji zāle tika izmantota kā templis, bet pēc tam sāka kalpot par apbedīšanas vietu. Pirms izrakumiem arheologi atrada vairāk kā 7000 seno cilvēku atliekas šeit.

Gizas piramīdas (Kairs priekšpilsēta, Ēģipte). Gizas piramīdas – vienīgās no 7 pasaules brīnumiem, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām (stingri ņemot, brīnumiem tiek pieskaitīta pati augstākā no tām – Hufu piramīda, vairāk pazīstama kā Heona piramīda). Ne velti arābi saka: „Pasaule baidās no laika, bet laiks baidās no piramīdām.” Aptuveni 4000 gadu Hufu piramīda bija pati augstākā celtne uz planētas un joprojām pārsteidz ar savu varenību un grandiozitāti. Tās augstums ir 146,5 m, Hafra (Hefrena) un Menkaura (Mikerina) mazliet mazāk – attiecīgi, 136,4 m un 62 m.

Jupitera templis (Balbeka, Libāna). Strīdi par to, kā ēģiptiešiem izdevās tik milzīgus laukakmeņus, kuru masa ir 2,5 tonnas, sakraut „kaudzītē”, laikam nebeigsies nekad. Jupitera tempļa celtnieki varētu „ielikt kloķi” mūsdienu celtniekiem attiecībā uz akmeņu izmēriem – tempļa celšanā viņi izmantoja trīs 800 tonnu smagus laukakmeņus, lai gan ir arī vieglāki, tikai 350 tonnas. Divus km no tempļa arheologi atrada bloku, kuru nosauca par „Dienvidu akmeni”. Tā svars ir vairāk kā 1000 tonnas, bet kaut kādu iemeslu dēļ pats lielākais akmens tā arī palika uz lauka.

Asīriešu akvedukts (Džervani ciema tuvumā, Irāka). Grūti noticēt, bet šis šedevrs asīriešu arhitektūrā, celts no 703. – 688. gadam. Ar cara Sinaheribas pavēli tas tika izmantots, kā parasts ūdensvads, kurš ar ūdeni nodrošināja asīriešu impērijas galvaspilsētu Ninevu. Pati populārākā akvedukta daļa, kas izgatavota no kaļķakmens, sastāda apmēram 300 m, bet augstums – aptuveni 10 m. Akvedukta kopējais garums ir vairāk kā 80 km.

Maču – Pikču (Peru). Pārsteidzošā kvalitāte Maču – Pikču celtnēs izskaidrojama vai nu ar mūrnieku mākslu, vai ar nežēlīgiem valdniekiem, kuri mūrniekiem lika apstrādāt akmeņus ar vara un bronzas instrumentiem tā, lai tie ļoti cieši piegulētu viens pie otra. Otrais variants ir ticamāks. Tā šīs celtnes bez jebkādiem saistmateriāliem stāv jau simtiem gadu.

Romas impērijas akvedukti. Izliektas arkas tika izgudrotas jau Mezopotāmijā apmēram 4000 gadu atpakaļ, bet visā pasaulē tās ir pazīstamas pateicoties romiešiem, kuri labprāt izmantoja šo arhitektūras elementu savu akveduktu celtniecībā. Pats vecākais romiešu akvedukts, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir Pondjugars, kas atrodas mūsdienu Francijas teritorijā. Akvedukts, kurš celts mūsu ērā no 40. – 66. gadam, bija daļa no Nimas pilsētas ūdenssistēmas. Konkrētā akvedukta augstums ir 47 m, bet tā garums – 275 m. 

Aleksandrijas logu stikli. Cilvēces vēsturē pirmie caurspīdīgie logu stikli parādījās Aleksandrijā aptuveni ap mūsu ēras 100. gadu (daži vēsturnieki apgalvo, ka tie ir 200 gadus vecāki). Kāds no romiešu stikla pūtējiem, kurš dzīvoja Aleksandrijā, iedomājās stikla masai pievienot oksīdu mangānu, kā rezultātā radās šāda inovitāte. 

Romas tempļu betona kupoli. Pēc betona izgudrošanas, milzīgos betona kupolus, kuri izmantoti vairākos kristiešu tempļos, pirmie sāka izmantot romieši. Senākais betona kupola izmantošanas piemērs ir atrodams Merkūrija templī, celts no 27. g. p.m.ē. līdz 14. g. m.ē. – laikā, kad valdīja imperators Augusts. Panteonam (Roma) ir pats lielākais dzelzsbetona kupols. Tā celtniecība pabeigta mūsu ēras 27. gadā. 

Linu pārstrādes rūpnīca (Šrusbera, Lielbritānija). No pirmā acu uzmetiena šī vecā ēka ne ar ko neatšķiras no pārējām, bet pret to ir jāizturas ar cieņu, jo to var nodēvēt par „debesskrāpju vectētiņu”. Pēc britu uzņēmēja Čārlza Beidža pasūtījumā būvētajā rūpnīcā arhitekts un inženieris Viljams Strats izmantoja čuguna sijas un metālkonstrukcijas, kuras ēkai deva līdz šim nepieredzētu izturību. Fabrikas celtniecība tika pabeigta 1797. Gadā, un tās konstrukcija uz vairākiem gadiem kļuva par piemēru daudzām citām rūpnīcām un dzīvojamajām ēkām.

Tilts, kurš karājas pār Skulkilas upi (Filadelfija, ASV). Vienu no pirmajiem iekārtajiem tiltiem uzbūvēja pēc inženieru Erkinsa Hazarda un Džonsa Vaita projekta. Atklāšanas brīdī 1816. gadā tas bija lielākais no visiem šāda veida tiltiem. Tas noturējās tikai gadu.

Lielā siltumnīca Chatswork House (Lielbritānija). Būve, kuru projektējis Džozefs Pakstors, slavenais Londonas Kristāla pils autors, bija pati lielākā stikla ēka pasaulē. Tās garums bija 96,2 m, platums – 37,5 m, bet augstums – 20,4 m. Pakstons, kurš Doveršīras rezidencē kalpoja par dārznieku, pārsteidza viesus ar savām neredzētām fantastiskajām konstrukcijām, lai gan daudzas no tām bija nepraktiskas. Piemēram, lai siltumnīcā saglabātu nemainīgu temperatūru nācās izbūvēt 8 katlus un ievilkt 11 km garas trubas. Lielā siltumnīca Chatswork House izmaksāja tik dārgi, ka to 1923. gadā nojauca.

Četrstāvīga māja (Parīzes priekšpilsēta, Francija). Neizskatīga, ar grafiti apzīmēta ēka – īsts arhitektūras piemineklis, lai gan tam noticēt ir grūti. Tās radītāji – inženieris Fransua Kuanje un arhitekts Teodors Lašezs, pirmie kā celtniecības materiālu izmantoja dzelzsbetonu, pēc kā šī prakse izplatījās visā pasaulē.

Oriel Chambers (Liverpūle, Lielbritānija). Lai gan par „debesskrāpju vectētiņu” sauc iepriekš minēto linu pārstrādes rūpnīcu, šis goda epitets patiesībā pienākas ēkai, kura uzcelta 1864. gadā (arhitekts Pīters Eliss). Oriel Chambers ēkā pirmo reizi izmantotas nesošās tērauda konstrukcijas, kurām piestiprināti logu stikli. Tieši pēc šāda paša parauga ir uzcelta daļa no augstākajām celtnēm pasaulē.

Apdrošināšanas kompānijas ēka (Čikāga, ASV). Pēc Viljama Le Barona Dženni, kurš bija viens no Čikāgas arhitektu skolu autoritatīvākajiem pārstāvjiem, projekta celtajai 42 m augstajai ēkai pieder tas gods būt par pirmo būvi, kura ir „paskrāpējusi debesis”. Pasaulē pirmā debesskrāpja celtniecība tika pabeigta 1885. gadā, bet 1891. gadā uz tās 10 stāviem uzbūvēja vēl 2. Ēkas augstums no 42 m palielinājās līdz 54,9 m. Arhitekts, acīmredzot, neuzticējās tērauda karkasa izturībai, tāpēc papildus drošībai izveidoja arī granīta kolonnas. Par nožēlu pirmais debesskrāpis nav saglabājies līdz mūsdienām. To nojauca 1931. gadā.

Ingalls Buildings (Sinsinati, ASV). Par debesskrāpju dzimteni uzskata Čikāgu, bet pirmā tāda tipa ēka no dzelzsbetona parādījās Sinsinati 1903. gadā. 15 stāvu (64 m) ēku izveidoja arhitektu birojs Elzne&Anderson. Ēka tika celta Melvinam Ingallsam, vienam no amerikāņu finansistiem 20. gs. sākumā. Debesskrāpis ir saglabājies līdz mūsdienām un ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojumā.

Villa Savoye (Poissy, Francija). Neliela lauku villa, kas uzcelta 1931. gadā un kuras autors ir slavenais Le Korbjuze – modernisma dibinātājs. Šajā ēkā iemiesoti viņa „Pieci izejas punkti modernajā arhitektūrā”, kuri raksturo galvenos modernisma principus. Pie tiem pieskaita plakanu jumtu, atbalsta stabus, horizontālus logus, brīvu plānojumu un brīvu fasādi – balsti neatrodas ēkas ārpusē, bet „kā pagadās” (tas attiecas arī uz nesošajām sienām).

Saules māja Nr.1 (Kembridža, ASV). Masačūsecas tehniskā institūta darbinieki ar Haitu Hotelu priekšgalā 1939. gadā institūta teritorijā izvietoja māju, kuru pilnībā apsildīja saules enerģija. Vēlāk zinātnes vārdā uzcēla vēl dažas tādas mājas. Pirmā komerciālā saules apsildīšanas sistēma parādījās Albrukā (ASV) 1956. gadā. To projektēja Frenks Bridžess un Donalds Pakstons.

Echoviren (Kalifornija, ASV). 2013. gada augustā Kalifornijas arhitektu komanda izveidoja pasaulē pirmo celtni, kurai visi celtniecības materiāli tikai izveidoti ar 3D printeriem. Protams, par celtni to grūti nosaukt, tā vairāk atgādina būdu. Tās izmēri – 3x3x2,4 m. Projektu nosauca Echoviren par godu vienam no retākajiem sekvoju veidiem, tāpēc ka 3D būdas sienas atgādina šķiedru šūnveida struktūru. Lai izgatavotu 585 detaļas, kopsummā pagāja apmēram 10 800 stundu. Septiņi 3D printeri divus mēnešus strādāja praktiski visu diennakti, bet kopā to salika 4 dienās.