Problēma ar litiju

Problēma ar litiju
Litijs ir trešais vieglākais ķīmiskais elements visumā. Par to vieglāki ir vien ūdeņradis un hēlijs. Lielā sprādziena attīstības modeļi lieliski ilustrē visu pārējo elementu procentuālo sastāvu visumā. Visu, izņemot litiju. Piena ceļā Litija-7 izotops zvaigznēs ir sastopams tikai 1/3 no paredzamā līmeņa. Savukārt Litija-6 izotops ir sastopams 1000 reizes vairāk nekā vajadzētu.

Galaktiskais virpulis
Daudzās galaktikās putekļi un gāzes, kas atrodas starp zvaigznēm, koncentrējas plānā slānī. Plāns, protams ir relatīvs jēdziens. Piena Ceļā plānākais šī putekļu un gāzu disku biezums sastāda 240 gaismas gadu lielu attālumu, kas ir ļoti maz, mērot kosmiskos mērogos. Daudzi no šiem diskiem ir plakani kā pankūkas, bet citi izliekti kā virpuļi. Daži veido S veida formas, bet citi U veida formas. Datormodeļi parāda, ka ar laiku šiem virpuļiem būtu jāieņem diskveida forma, taču tas kaut kā nenotiek. Viens no iemesliem varētu būt Magelāna Mākoņi, kas lido cauri Piena Ceļa tumšās materijas halo zonai.

Spektroskopijas ēnu problēma
Kad 19. gadsimtā atklāja spektroskopiju, tā kļuva par neatņemamu astronomijas sastāvdaļu. Tās pamatā ir elektromagnētisko viļņu pētīšana, kurus izstaro visuma esošie objekti. Dažādi atomi un molekulas absorbē dažādus elektromagnētiskā starojuma viļņa garumus. Šī absorbcija parādās spektroskopijas attēlā ēnas veidā. Pētot šīs ēnas ir iespējams noteikt, kādi viļņu garumi ir tikuši absorbēti un no kā sastāv visumā esošais objekts. Ar laiku astronomi sāka atklāt ēnas, kas neatbilda nevienam no zināmajiem ķīmiskajiem elementiem un vielām. Šādas ēnas varēja novērot infrasarkanajā, ultravioletajā un redzamās gaismas spektrā. Visticamākie kandidāti, kas izraisa šo efektu, ir lielas uz oglekli bāzētas molekulas, taču skaidri nav zināms.

Ātri rotējošas zvaigznes
Lielākā daļa Piena Ceļā esošo zvaigžņu rotē ap Galaktikas centru ar līdzīgu ātrumu – aptuveni 230 kilometri sekundē. Taču ir atrodamas zvaigznes, kas kustas līdz pat trim reizēm ātrāk. Kopš pirmās atklāšanas 2005. gadā, ir jau atrasti vairāki duči šādu zvaigžņu. Viena no interesantākajām lietām par šīm zvaigznēm ir tā, ka tās kustas tik ātri, ka var izlidot no mūsu Galaktikas. Nav skaidrs, kā šīs zvaigznes ieguva tik lielu ātrumu.

Willman 1
2004. gadā astronomu komanda no Ņujorkas atrada kaut ko neparastu datos, kas iegūti no Sloan Digital Sky Survey. Tika atrasta grupa zvaigžņu, kas neietilpa nevienā zināmajā kategorijā. To iesauca par SDSSJ1049+5103 jeb Willman 1. Aptuveni tūkstotis zvaigžņu veido kopu, kas atrodas 120000 gaismas gadu attālumā no Piena Ceļa. Problēma ir tāda, ka šīs zvaigznes atrodas starpgalaktiskajā telpā un šajā kopā ir pārāk maz zvaigžņu, lai to klasificētu kā galaktiku vai tipisku zvaigžņu kopu. Willman 1 ir radījis daudz vairāk jautājumu nekā šobrīd ir atbilžu.