array(0) { }

Šausmīgākie zinātniskie eksperimenti (2.daļa)

Pirmajā daļā Tev bija iespēja uzzināt gan par to, kas notiek ar ziloņiem LSD ietekmē, gan arī par to, kā 1954 gadā Vladimirs Demihovs satricināja pasauli, nodemonstrējot monstru, kurš tika izveidots ķirurģiskā ceļā: divgalvainu suni. Tomēr tas nav viss. Pasaulē ir tūkstošiem citu eksperimentu, kas ir spējuši šokēt, izbrīnīt un atplest cilvēku acis un mutes.

1

Hibrīda pērtiķis un cilvēks

Baumas par to, ka PSRS laikā tika veikti eksperimenti, kuru laikā tika mēģināts izveidot hibrīda pērtiķus un cilvēkus, izrādījās patiess, kad tika atklāts arhīvs brīdī, kad sabruka PSRS. Lai īstenoto iecerēto eksperimentu, 1927. Gadā uz Āfriku devās ārsts Iļja Ivanovs, kurš bija pazīstams, kā pasaulē zināms veterinārās bioloģijas ārsts. Tomēr zinātnieks vēlējās paveikt kaut ko grandiozāku par govju pavairošanu, tāpēc piekrita piedalīties ekperimentā. Tomēr Ivanova centieni neīstenojās „pateicoties” Dienvid Gvinejas pētījumu centram, kur notika izmēģinājumi. Lieta tāda, ka zinātniekam nācās slēpt savu īsteno atrašanās iemeslu. Ivanova dienasgrāmatā rakstīts, ka tajā gadījumā, ja viņš izpaustu kādu informāciju par eksperimentu, tas varētu novest pie bēdīga iznākuma.  Jāpiebilst, jau kopš paša sākuma padomju profesoru vajāja neveiksmes. Pirmkārt, nemaz nebija viegli sagūstīt dzīvniekus. Vietējie iedzīvotāji, kurus profesors bija nolīdzis brašo šimpanžu sagūstīšanai, atbildīgākajā mirklī parasti aizmuka kur nu kurais. Otrkārt, vienreiz kāds negants šimpanzes tēviņš sakoda profesora dēlu, un viņu nācās hospitalizēt. Taču profesors nepadevās, kamēr visbeidzot viņam izdevās īstenot sagūstīšanas plānu. Taču tad radās cits traucēklis – iezemietes no vietējās cilts izrādījās tik “necivilizētas”, ka pat par naudu nepiekrita kļūt par eksperimenta dalībniecēm. Tostarp profesors piedāvāja patiešām nesliktu naudu, jo jaunās padomju republikas valdība, neskatoties uz valstī valdošo sabrukumu un badu, profesoru bija nodrošinājusi visnotaļ dāsni. Un ar šo naudu tomēr izdevās uzpirkt kādu franču ārstu, kurš it kā nepieciešamas medicīniskās apskates laikā ar veiklas mākslīgās apaugļošanas palīdzību tomēr “apsēkloja” vairākas tumšādainās pacientes. Ļoti ātri par šo ļoti dīvaino eksperimentu uzzināja kāds franču žurnālists, un jau pēc dažām dienām Eiropas laikrakstu pirmās lappuses rotāja sensācija: “Boļševiki selekcionē jaunu cilvēkpērtiķu rasi, kas būs piemērota dzīvošanai komunistiskajā iekārtā.” Baidoties no lielākiem skandāliem, Padomju Savienības valdība nekavējoties atsauca profesoru Ivanovu no Gvinejas, taču kopā ar visiem sagūstītajām šimpanzēm.

2

Stenfordas cietuma eksperiments

Pētnieku Filipu Zimbardo ieinteresēja jautājums – kāpēc cietumos tik ļoti ir izplatīta vardarbība? Vai tas ir saistīts ar katra cietumnieka raksturu vai tomēr kopējo cietuma sistēmu? Lai tiktu pie atbildes, Zimbardo Stenfordas Universitātes pagrabā izveidoja kaut ko līdzīgu cietumam. Par eksperimenta dalībniekiem kļuva jauni puiši, kuri iepriekš nebija sodīti, kā arī pēc psiholoģisko testu iziešanas, tika kategorizēti kā cilvēki ar normālu raksturu. Kopā tika izvēlēti 12 cilvēki, kurus sadalīja divās grupās – apsargos un ieslodzītajos. Apsargiem tika piešķirtas formas, kas bija precīzas īsto cietuma apsargu kopijas, steki un saulesbrilles, caur kurām nevar redzēt acis. Cietumniekiem tika piešķirts neērts apģērbs bez apakšveļas un gumijas iešļūcenes. Viņi tika nosaukti pēc cipariem un nedrīkstēja nevienā brīdī noņemt pie potītēm piestiprinātu mazu ķēdīti. Eksperimenta sākumā cietumniekus aizsūtīja mājās, kur viņus apcietināja štata policija, kas palīdzēja pētījuma norisei. Pētījamie pārcieta pirkstu nospiedumu noņemšanu, fotogrāfēšanu, tiesību nolasīšanu un visbeidzot tika izģērbti, pārbaudīti un saņēma savu numuru. Apsargi gan strādāja uz maiņām, tomēr daudzi no viņiem eksperimenta gaitā labprāt strādāja arī virsstundas. Viņi saņēma 15 dolārus dienā. Pats psihologs piedalījās eksperimentā kā cietuma direktors. Eksperimentam vajadzēja norisināties četras nedēļas. Apsargiem bija tikai viens uzdevums – veikt apgaitas cietumā, ko viņi varēja darīt pēc saviem ieskatiem, ar noteikumu, ka neizmantos spēku pret cietumniekiem.Jau eksperimenta otrajā dienā cietumnieki uzrīkoja dumpi, aizbloķējot ieeju kamerā ar gultu un kaitinot apsargus. Viņi atbildē sāka pūst cietumniekiem virsū ugunsdzēšamo. Kad dumpis bija novērsts, par sodu apsargi lika cietumniekiem kailiem gulēt uz auksta betona. Tāpat nākamo sodu dēļ sāka izraisīties antisanitāra situācija, jo apsargi reti ļāva cietumniekiem izmantot dušas, kā arī aizliedza nokārtoties ārpus kamerām, tādejādi atstājot viņus ar spaini kamerā. Spaini iztukšot arī nedrīkstēja. Sadistiskas novirzes izrādīja katrs trešais apsargs – izsmēja cietumniekus, pat lika ar kailām rokām tīrīt atejas spaini. Divus no viņiem notiekošais tik ļoti morāli traumēja, ka viņus nācās izslēgt no eksperimenta. Viens no viņu aizvietotājiem bija tik ļoti šokēts par notiekošo, ka pieteica bada streiku. Par sodu viņu ievietoja vieninieka kamerā – šaurā skapī. Apsargi pārējiem deva izvēles iespēju – atteikties no gultas veļas vai ļaut viņam skapī aizvadīt visu nakti. Ziedot savu komfortu piekrita tikai viens no cietumniekiem. Eksperimentu vēroja ap 50 speciālistu, tomēr tikai tā autora draudzene, kas intervēja dažus iesaistītos, bija šokā par notiekošo. Eksperiments tika slēgts sešas dienas pēc tā sākšanās. Daudzi no apsargiem izteica nožēlu, kas viss beidzies tik ātri.

3

Mīmikas un emociju atbilstība

1924.gadā Minesotas Universitātes students Karnijs Lendiss veica eksperimentu, kura mērķis bija noskaidrot, vai emocijas spēj izsaukt kādu konkrētu sejas mīmiku. Piemēram, vai eksistē vienota mīmika, kas palīdz mums attēlot šausmas vai pārsteigumu. Praktiski visi eksperimenta dalībnieki bija Karnija kursabiedri. Viņš tos atveda uz savu labaratoriju un sazīmēja uz to sejām līnijas, lai msukuļu kustības būtu vairāk redzamas. Pēc tam viņš tos pakļāva dažādiem kairinātajiem, kuri tika piemeklēti, lai izraisītu spēcīgu psiholoģisku reakciju, pēc kā viņš uzņēma viņu seju fotogrāfijas. Viņš lika tiem smaržot amonjaku, skatīties pornogrāfiskas fotogrāfijas, un ielaist rokas spainī, kurš bija pilns ar gļotainām vardēm. Eksperimenta kulminācija bija tāda, ka viņš atnesa dzīvu baltu žurku, guļošo uz paplātes un palūdza, lai tai nogriež galvu. Izrādījās, ka cilvēku mīmika, kuru izraisa vienas un tās pašas emocijas, pat tādas, kās riebums pret žurkas galvas nogriešanā, stipri atšķiras.

4

Svešu vēmekļu dzeršana

Daudzi zinātnieki ir gatavi uz kardināliem soļiem, lai pierādītu savu teoriju patiesumu. Par vienu no tādiem kļuva medicīnas students Stabbins Firfs, kurš dzīvoja Filadelfijā. Viņa novērojumi liecināja, ka dzeltenais drudzis ir izplatīts vasarā, savukārt ziemā tas nav lipīgs. Pēc viņa teorijas, slimība parādījās dēļ pārāk daudz kairinātājiem – ēdiena, trokšņa, karstuma. Viņš dzēra slimnieku asinis un urīnu, ēda viņu vēmekļus, lai noteiktu saķeršanas mehānismu. Tomēr viņš nekļuva slims.  Dzeltenais drudzis patiesībā ir lipīgs, bet tam ir nepieciešams, lai tas nonāktu asinīs. Parasti par šīs slimības pārnēsātājiem kļūst odi. Tomēr, ja ņem vērā visu, ko Firfs veica sava eksperimenta laikā, pats fakts, ka viņš palika dzīvs, ir milzīgs brīnums.

5

30. marts, 2016 | 3506 Skatījumi | 0 komentāri | Autors: Draxo
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Reģistrēties, vai ienākt.
Pierakstīties uz jaunumiem
Vai arī iespējams vēlaties reģistrēties.