Mēs visspēcīgāk ikdienā piedzīvojam piecas galvenās maņas – redze, dzirde, tauste, garša un oža. Taču, kas notiktu, ja smadzenes sajauktu redzi ar dzirdi vai izveidotu jebkuru citu kombināciju?

Mēs visspēcīgāk ikdienā piedzīvojam piecas galvenās maņas – redze, dzirde, tauste, garša un oža. Taču, kas notiktu, ja smadzenes sajauktu redzi ar dzirdi vai izveidotu jebkuru citu kombināciju?

Lielākā daļa no mums pasauli redz krāsainu un krāsas mēs izprotam vizuālā veidā. Mēs sakām, ka priekšmetiem piemīt krāsa, krāsas izmanto mākslinieki, lai gleznotu, un tāpat mēs spējam atcerēties un iztēloties dažādas krāsas savā prātā. Taču dažiem cilvēkiem krāsu pieredze ir kaut kas vairāk nekā tikai vizuāls pasaules attēlojums. Krāsu pieredze var tikt burtiskā veidā saistīta ar skaņu, tekstūru, garšu un pat ožu. Mūzikai var būt dažādas nokrāsas, skaitļi un burti var rādīties tikai noteiktās krāsās – cipars 1 ir vienmēr balts, L ir zils, bet pirmdiena ir sarkana. Un tie nav tikai mākslinieciski iztēlojumi. Tā ir pasaule, kādu redz daudzi cilvēki. Iedomājies, ja tu burtus un ciparus redzētu tikai šādās noteiktās krāsās kā zemākesošā attēlā.

Šo neiroloģisko fenomenu sauc par sinestēziju. Ja tev tā nepiemīt, tad sākumā ir ļoti grūti to izprast. Aptuveni 4% pasaules iedzīvotāju piemīt sinestēzija un viņiem tas ir tikpat ierasti kā priekš mums pārējiem cilvēkiem zilas debesis vai zaļa zāle. Sinestēzija ir maņu sajūtu pārklāšanās – viena maņu sajūtu pieredze izraisa reakciju citā, piemēram, skaņa var cilvēkiem parādīties kādas krāsas vei formas veidā. Eksistē aptuveni 70 dažādas šādas maņu sajūtu kombinācijas, taču visbiežāk tajās tiek iesaistīta krāsu pieredze.

Visbiežāk sastopamais sinestēzijas veids ir saistīts ar ciparu, burtu un vārdu attēlošanos dažādās krāsās. Piemēram, burts L vienmēr var būt zilā krāsā, bet trešdiena būt tumši zaļa. Katram cilvēkam, kuram piemīt sinestēzija, šī pieredze ir nedaudz savādāka un katrs no viņiem pasauli redz un piedzīvo savādāk. Ir cilvēki, kas vārdus un skaņu ne tikai dzird, bet tajā brīdī piedzīvo arī garšas vai ožas sajūtu, tādējādi, piemēram, vārds “akmens” ož pēc krāsas vai garšo kā sinepes. Tie jau ir ekstrēmāki sinestēzijas varianti.

Sinestēziju kā fenomenu ignorēja līdz pat 1980. gadiem, kad parādījās magnētiskās rezonances aparāti un bija iespējams “ielūkoties” cilvēka smdzenēs, kad tas ir nomodā. Un patiešām atklājās, ka cilvēkiem, kuriem piemīt sinestēzija, smadzenēs vienlaicīgi aktivizējas reģioni, kas atbild katrs par savas maņu sajūtas pieredzi, no viena un tā paša stimula. Piemēram, ieelpojot sīpolu smaržu cilvēks var ieraudzīt zilu krāsu vai izdzirdēt dobju skaņu, jo smadzenēs vienlaicīgi aktivizējas reģioni, kas atbild ne tikai par smaržas sajūtu, bet arī par dzirdi vai redzi. Tie it kā tajā brīdī ir saistīti.

Taču, ko nozīmē piedzīvot šādu maņu sajūtu miksli? Uz to mums var atbildēt mākslinieki, kuriem šī īpašība piemita. Viens no slavenākajiem gleznotājiem Vasilijs Kandinskis bija viens no tādiem. Viņš gleznoja mūziku tādu kādu to patiešām redzēja. Attēlā redzamā glezna saucas Impression III (Concert) un to Kandinskis uzgleznoja 1911. gadā pēc Arnolda Šēnberga koncerta apmeklējuma Minhenē. Kandinskis pats spēlēja čellu un tas viņam radīja zilas krāsas pieredzi, kuru viņš nekautrējās bagātīgi izmantot savās gleznās.