Kad nākas apkarot pašnāvības mēģinājumus, ir ļoti noderīgi zināt, kādi cilvēki atrodas riska zonā. Tomēr tas ir ļoti grūts un subjektīvs process. Zinātnieki no Džona Hopkinsa Medicīnas skolas mēģina pacelt šādu cilvēku atklāšanu jaunā līmenī – ar vienkārša asins parauga testu.

Kad nākas apkarot pašnāvības mēģinājumus, ir ļoti noderīgi zināt, kādi cilvēki atrodas riska zonā. Tomēr tas ir ļoti grūts un subjektīvs process. Zinātnieki no Džona Hopkinsa Medicīnas skolas mēģina pacelt šādu cilvēku atklāšanu jaunā līmenī – ar vienkārša asins parauga testu.

Pētījumā, kas publicēts American Journal of Psychiatry, pētnieki apgalvo, ka viņiem ir izdevies atrast kopīgu faktoru starp cilvēkiem, kas ir izdarījuši pašnāvību vai veikuši tā mēģinājumu. Atslēga slēpjas gēna SKA2 mutācijā. Šis gēns spēlē nopietnu lomu veidā kā smadzenes tiek galā ar stresu. Der atzīmēt, ka ne visiem, kuri ir pašnāvības augsta riska zonā, ir šī ģenētiskā īpatnība, tomēr, ja cilvēkam ir mutācija šajā gēnā, tad iespējamība, ka cilvēks veiks pašnāvības mēģinājumu, ir augstāka nekā pārējā populācijā.

SKA2 gēns atbild par stresa receptoru normālu darbību. Gēns aktivizējas, kad organismā izdalās liels glikokortikoīdu daudzums, kas rodas stresa laikā, un tie piesaistās pie stresa receptoriem. Pētnieki ieinteresējās par šo gēnu, kad atklāja, ka SKA2 gēna sintezētais proteīns ir nozīmīgi zemākā līmenī tiem cilvēkiem, kas ir veikuši pašnāvību. Turpmākā pētījuma gaitā atklājās, ka SKA2 gēnā mutācijas laikā pievienojās metilgrupas. Jo augstāks šo metilgrupu līmenis, jo augstāks pašnāvības risks. Metilgrupas būtībā ir molekulas-marķieri, kas ir piesaistītas pie noteikta gēna un darbojas kā signāluguns, kas nosaka vai šis gēns ir aktīvs vai neaktīvs. Jo vairāk metilgrupu, jo mazāk aktīvs ir gēns.

Papildus testi apstiprinaja saistību starp augstu metilgrupu daudzumu un pašnāvības mēģinājumiem vai pat domām par to. Tas vieš ideju, ka šo metilgrupu noteikšana var tikt izmantota kā veids, ar kuru noteikt konkrētā cilvēka pašnāvības risku. Tika veikts eksperiments, kura laikā 325 cilvēku lielai grupai mēģināja noteikt šo pašnāvības risku. 80% gadījumu precīzi tika noteikti tie cilvēki, kas par pašnāvību ir nopietni domājuši. Jaunākā cilvēku grupā ar precizitāti līdz 96% tika noteikti tie jaunieši, kas pašnavību ir mēģinājuši izdarīt agrāk.

Šāds tests noderētu daudzās jomās, piemēram, armijā, kur cilvēki tiek pakļauti lielam stresam un ir noderīgi zināt, kuri cilvēki pakļauti lielākam pašnāvības riskam. Tomēr vēl ir daudz neatbildētu jautājumu, tostarp arī ētisku – kādus cilvēkus no populācijas vajadzētu pārbaudīt? Kam būs pieeja šiem rezultātiem? Un ko darīt, ja cilvēkam atklāj pozitīvu rezultātu?