Pirmajā acu mirklī varētu šķist, ka tas nav nekas neparasts: pussagruvušas ēkas, apkārt netīrs un nolaists, nabadzīgi cilvēki klaiņo pa ielām. Savukārt tūristu, kurš nonācis šajā rajonā momentāli apskauj bērnu pūlis, kuri lūdz naudu. Ja ar nerviem viss ir kārtībā un Tu, kliedzot nebēgsi prom, tad jau pēc maza brīža ieraudzīsi kaut ko neparastu: neliela auguma figūras, kas pirmajā brīdī ne ar ko neatšķiras no bērniem. Tomēr atliek ieskatīties vērīgāk un Tavā acu priekšā parādīsies neticama aina.

Tad Tu pamanīsi, ka šīs figūras nekustās kā bērni. Vēlāk ieraudzīgi asti un matus, kā arī krunkainus pirkstus. Līdz beigās sapratīsi, ka seja, kuru uzskatīji par bērna, izrādās ir plastmasas. Pirmajā brīdī varētu likties, ka atrodies sava veida šausmu filmā, līdz sapratīsi, ka tie ir mērkaķi.

Saknes tam visam ir meklējamas 1980. gadā, kad ļoti izplatīti visā pasaulē bija ceļojošie mērkaķi, kuri izklaidēja cilvēkus. Šie šovi kļuva tik populāri, ka mērkaķus pamazām sāka izmantot, lai iegūtu naudu no tūristiem.  Džakartas ielās vairāku gadu garumā varēja ieraudzīt šo necilvēcīgo fenomenu.

Šos mērkaķus visbiežāk noķer brīvā dabā, atņemot viņus no mātēm jau agrīnā bērnībā. Viņus trenē, kā arī ieģērbj košos tērpos un maskās. Dažiem zvēriem ir plastmasas leļļu galvas. Skats noteikti izraisa dažādas emocijas, sākot no pārsteiguma līdz pat riebumam. Fotogrāfs Eds Vrajs (Ed Wray), kurš kādu laiku pavadīja fotografējot šo fenomenu, atzina, ka tas bija liels piedzīvojums: „Šis skats ir sireāls. Es biju fascinēts, ieraugot šo skatu.”

Mērkaķus uztur viņu dresētāji, kuri māca dažādus trikus. Piemēram, dejot, iet pa virvi, braukāt ar riteni, spēlēt mūzikas instrumentus, kā arī rādīt dažādus citus akrobātikas trikus. Daži no viņiem prot pat smēķēt cigareti vai lūgt. Viņi pieskrien pie cilvēka un sniedz savu roku, gaidot, kad tajā ieripos kāda monēta. Tomēr nav tā, ka šie mērkaķi varētu brīvi pārvietoties, jo viņiem ap kaklu tiek piestiprināta ķēde, ko tur viņu treneris. Ar šīs virves palīdzību viņš zvērus komandē, dod pavēles.

Lai gan šie šovi visbiežāk ir aizkustinoši un piemīlīgi, dresūras metodes ir necilvēcīgas un pārkāpj visas ētikas normas. Tā vietā, lai mērkaķim mācītu, kā viņam staigāt, viņiem ap kaklu uzliek ķēdi ar kuras palīdzību tiek iemācīts „staigāt”.

Daudzi pērtiķi, it īpaši tiem, kuri tika notverti brīvā dabā, neizturēja dresūru. Veselības problēmas, traumas un citas slimības kalpoja par cēloni tam, ka 40% pērtiķu neizdzīvoja pēc treniņiem. Visi pērtiķi, kuri treniņu laikā nomira, tika nežēlīgi izmesti mēslainē, upē, savukārt dresētāji devās uz džungļiem, lai paņemtu nākamos pērtiķus.

Kad treniņi ir beigušies, dienas beigās pērtiķus  nežēlīgi iesloga mazos krātiņos, kur tiem jāsadzīvo kopā ar citiem brāļiem un māsām.  Būri parasti ir netīri, piečurāti, savukārt pērtiķiem nekas cits neatliek, kā gaidīt, jo no būriem viņi tiek izņemti tikai treniņu un performances laikā.  Pirms performances viņus saķemmē, ietērpj smukos tērpos, uzvelk maskas. Savukārt pēc performances viņi tiek nežēlīgi iemesti atpakaļ būros.

Šie šovi izpelnījās arī dzīvnieku aizstāvju uzmanību. „Jakarta Animal Aid Network” grupa izveidoja kampaņu, lai izbeigtu šo nežēlīgo izturēšanos pret zvēriem, pamatojot to ar faktu, ka tiek pārkāptas piecas dzīvnieku noteiktās tiesības uz brīvību: brīvība no slāpēm, izsalkuma un nepietiekama uztura, brīvība no diskomforta apkārtējās vides dēļ, brīvība no sāpēm, savainojumiem un slimībām, brīvība izpaust savai sugai raksturīgo uzvedību, brīvība no bailēm un nervozitātes. Viņiem tas izdevās un jau pēc kāda laika valdība aizliedza izmantot mērkaķus savām performancēm.

Tomēr nav teikts, ka kaut kas tāds vairs nekad neatkārtosies. Ja ne Džakartā, tad kaut kur citur. Iespējams vienīgais veids, kā apturēt šīs šausmas, ir nedot naudu dzīvniekiem, kas to uz ielas lūdz, lai arī cik ļoti aizkustinošs nebūtu šis skats.