Zinātnieki mēdz būt dīvaini un to pētījumi nereti šķiet jocīgi. Taču tas viss tiek darīts zinātnes vārdā. Arī slēpties zem meiteņu gultām drīkst zinātnes vārdā.

Zinātnieki mēdz būt dīvaini un to pētījumi nereti šķiet jocīgi. Taču tas viss tiek darīts zinātnes vārdā. Arī slēpties zem meiteņu gultām drīkst zinātnes vārdā.

Vai tev kādreiz ir bijusi baisa sajūta, ka pēkšņi kāds izlīdīs zem gultas un sagrābs tevi? Iespējams, tas ir kāds zinātnieks. Lai veiktu pētījumu, kādai zinātnieku grupiņai 1938. gadā bija jādara tieši tas. Lai atspēkotu pieņēmumu, ka cilvēki līdz ar vecumu kļūst mazāk egocentriski jeb tendēti vienīgi uz sevi, pētnieku grupiņa nolēma izsekot nepazīstamus cilvēkus un pierakstīt visu, par ko viņi runā.

Ņemot vērā, ka tas bija 1938. gads, tad šiem cilvēkiem nevajadzēja uztraukties par tādu sīkumu kā informēta piekrišana. Ikviens un jebkur varēja kļūt par pētījuma objektu. Pētījuma autori sēdēja parkos un noklausījas cilvēku sarunas. Viņi sekoja tiem uz kinoteātriem un kafejnīcām vai apģērbu veikaliem. Paliekot nepamanīti viņi pierakstīja ikvienu sava pētāmā objekta izteikto vārdu. Kāds bija mērķis tam visam? Ideja bija izpētīt sarunas un noskaidrot, cik bieži cilvēki sarunas gaitā runā par sevi.

Problēma ar sabiedriskām vietām ir tā, ka cilvēki vienmēr neapzināti uzmanās no citiem cilvēkiem. Cilvēki šķietami spēj uzturēt relaksētu sarunu draugu un ģimenes starpā kādā kafejnīcā, taču tur atmosfēra nekad nebūs tik brīva kā mājās. Tādēļ zinātnes vārdā pētnieki nolēma iekļūt sieviešu kopmītnēs. Kā jau var noprast, lietas šeit sāk kļūt drusku dīvainas. Pētnieki ne tikai sāka noklausīties cilvēku telefonsarunas, bet piekļuva arī kopmītņu istabu durvju atslēgām. Drīz vien vairāki no šiem pētniekiem atradās zem meiteņu gultām un pacietīgi pierakstīja visu, ko viņas runāja. Pārsteidzoši, taču neviena no meitenēm nepamanīja svešinieku savā istabā.

Noslēgumā pētījuma rezultātus publicēja Journal of Social Psychology. Pētījuma nosaukums bija “Egocentricity in Adult Conversation” un tā rezultāti parādīja, ka sarunas gaitā cilvēki visvairāk vēlas runāt par sevi. Saruna ir sava veida cīņa, kurā cilvēks cenšas tās tematā iekļaut sevi. Pētnieki uzskatīja, ka tas sākas jau bērnībā un patiesībā nekad nebeidzas. Mūsu mīļākais sarunu temats visas dzīves gaitā ir… mēs paši.