Pasaulē ir ļoti daudz  dažādu noslēpumainu seno meistaru veidoto pieminekļu. Šīs vietas rūpīgi pētījuši zinātnieki, vēsturnieki un arheologi, tomēr dažas no šīm vietām ir tik senas un neizprotamas, ka vēl joprojām nav skaidrs, kāpēc tās savulaik būvētas un kādiem mērķiem kalpojušas. Par Nasas tuksnesi ir veidotas miljoniem publikācijas, un arheologi beidzot atrisinājuši Naksas tuksneša noslēpumus. Viņiem ir atklājusies vēl neizzināta senču kultūra. Plašāku atpazīstamību šī vieta ieguva 1947.gadā, kad parādījās pirmā publikācija, veltīta „Nasas tuksneša līnijām”. Kad 1968.gadā Eriks fon Denikens savā grāmatā „Atmiņas par nākotni” paziņoja, ka mīklainie zīmējumi ir citplanētiešu radītas, šī ideja palika prātā daudziem cilvēkiem. Tā radās mīts.

Desmitiem gadu garumā zinātnieki un diletanti mēģina izskaidrot šo ģeometrisko līniju mīklu. Lielos vilcienos to vēsture ir skaidri zināma un saprotama. Vairāku gadu garumā Peru iedzīvotāji izrotāja noslēpumaino tuksnesi ar dažādām mistiskām zīmēm. Tuksneša virskārta ir noklāta ar tumšiem akmeņiem, tomēr atliek tos pabīdīt malā, un atklājas pavisam gaiši ieži, kas atrodas zem tiem. Šo krāsu kontrastu izmantoja senie indiāņi, lai veidotu savus zīmējumus – geoglifus. Tumšā grunts kalpoja par fonu milzīgām figūrām, dzīvnieku siluetiem, un pirmām kārtām trapecēm, spirālēm un taisnām līnijām.

Kāpēc tās ir te?

Šīs zīmes ir tik varenas, ka tiek uzskatīts, ka, lai saprastu, kas uz tām attēlots, iespējams vienīgi paceļoties debesīs ar lidmašīnu. Noslēpumainās līnijas 1994.gadā tika iekļautas Vispasaules kultūras mantojuma sarakstā.  Kam bija paredzēta šī galerija? Ir zinātnieki kas apgalvo,ka līnijas ir piezemēšanās joslas noslēpumainiem lidojošiem objektiem,tomēr pārsvarā tiek uzskatīts ka ticamāka ir Marijas Rehes teorija. Saskaņā ar viņas izvivirzīto hipotēzi Naskas zīmējumi ir īpašs lauksaimniecības darbu astroloģiskais kalendārs.  Figūras attēlo zvaigžņu kustību,un tās ļāva cilvēkiem sekot gadalaiku mijai. Marija Raihe, vācu matemātiķe, kura sākot no 1946.gada praktiski viena pati pētīja un fiksēja šo līniju koordinātes un izmērus, tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām Naskas līniju pētniecēm. Viņa 1955.gadā arī sargāja šo vēsturisko pieminekli, kad tika izlemts šo lauku pārveidot par kukurūzas plantāciju.

Ar laiku, pateicoties visiem pētniekiem, kuri meklēja kosmiskās citplanētiešu pēdas, šo tuksnesi piemeklēja vispasaules atpazīstamība.  Ir nesaprotami pat tas, kas slēpj vairāk mīklu – cilvēki vai milzīgie zīmējumi, kas ir palikuši pēc viņiem. Kā uzskata pētnieki, tieši šeit atradās Nasku kultūras galvaspilsēta. Viņu atstātie keramikas paraugi atšķiras ar īpašu glamūru. Viņiem ir izplatīta dažādu krāsu gamma: trauki izkrāsoti sarkanā, melnā un baltā krāsā. Šie māla trauki tika uzskatīti par pašiem skaistākajiem traukiem visā Senajā Perū. To malas tika apgreznotas ar kaķu, zivju un putnu siluetiem. Acīmredzot, šie zīmējumi attēlo mītisko senās valsts iedzīvotāju skatījumu, tomēr vēsturniekiem atliek vien minēt, jo nekādi rakstiski artefakti nav saglabājušies.

1997.gadā ekspedīcija, ko organizēja Vācijas arheoloģijas institūts, ķērās klāt pie geoglifu un Naskas kultūras izpētes Palpas rajonā, kas ir 40km attālumā no Naskas. Vieta netika izraudzīta nejauši, jo tur atradās ciemats, kas bijis vistuvāk Naskas zīmējumiem. Kā izteicās grupas vadītājs vācu vēsturnieks Markus Reindels: „Ja mēs vēlamies saprast geoglifus, ir nepieciešams ieskatīties cilvēkos, kuri tos ir radījuši.”

Alpas tuvumā arheologi atrada dažādas lietas, kas palikušas no šī ciemata iedzīvotājiem, to skaitā akmens māju drupas un kapenes.  Tas viss liecināja par sarežģītu hierarhiju, kas piederēja Nasku kultūrai. Izsmalcinātā keramika un zelta ķēdītes ar zivju un kaķu figūriņām, radīja šaubas par pirmatnējo uzskatu, ka Nasku kultūras pamatos bija kristietība. Šeit jau bija izveidojusies sava elite un aristokrātija. Bez tā nebūtu radušies geoglifi.

Izrakumu laikā Raindels un viņa kolēģis no Peru Džonijs Isls nemitīgi atrada tā saucamās Parakasa kultūras pieminekļus. Šī kultūra kļuva pazīstama 1927.gadā, kad Peru arheologs Hulio Telu tuksnesī atklāja 423 Parakasa mūmijas, kas bija perfekti saglabājušās šajā klimatā.

Tika uzskatīts, ka Naskas teritorijā atradās vien galējā šīs kultūras fāze. Tomēr tas izrādījās maldīgs priekšstats. Izrakumu laikā atklājās kapi, kas ir attiecināmi uz visām šīs kultūras fāzēm. Netālu no Rio Grand upes, vācu arheologs atrada „Agrā Parakasa” pieminekļus, kā arī keramikas izstrādājumus.  Tad, kad tika izpētīta vide, kurā dzīvoja šo noslēpumaino geoglifu veidotāji, pētnieki varēja ķerties klāt arī pie pašu geoglifu izpētes. Pašas agrākās līnijas un zīmējumi parādījās apmēram pirms 3800 gadiem, kad Palpas apkaimē parādījās pirmie iedzīvotāji. Šo atklāto mākslas galeriju izveidoja starp klintīm. Uz sarkanbrūnajiem akmeņiem viņi ieskrāpēja dažādas ģeometriskas līnijas, kas attēloja cilvēkus, dzīvniekus un mitoloģiskas būtnes.

700.gadā pirms mūsu ēras notika svarīgs notikums. Petroglifus nomaina zīmējumi, kas jau tiek radīti nevis uz klintīm, bet uz zemes. 200.gadus pirms jaunās ēras Naskas tuksnesī notiek īsta „mākslas revolūcija”. Monumentālās grafikas meistariem šeit bija, ko darīt. „Visur, tostarp arī arheoloģijas literatūrā, tiek runāts, ka geoglifus iespējams saskatīt tikai no putna lidojuma, – stāsta ekspedīcijas dalībniece, arheoloģe Karstena Lambersa. – Tas tā nav! Pietiek pabūt šajā vietā, lai pārliecinātos, ka šīs zīmes ir ļoti labi saskatāmas no zemes.”

Apmēras trešdaļa geoglifu ir saskatāmi no jebkura skatu punkta. „Vispār tie netika radīti, lai tos apskatītu”, – piezīmē Raindela. Visticamāk, tie bija daļa no svētnīcas, kas atradās zem atklātas debess. Zīmējumu galos tika atrasti dažādi akmens, māla un ķieģeļu izstrādājumi. Arheologi interpretēja šos atradumus, kā altāri vai miniatūru svētnīcu, kas tika izmantota rituālos. Īpašu uzmanību pievērsa izlietnes. Visā Andu reģionā skaistās izlietnes tika uzskatītas par ūdens un auglības simbolu.

Naska figūrām bija mērķis – parādīt dievu šausminošo spēku, lai apvienotu tautu kopējai grupas sadarbībai un atturētu no grupai nevēlamajām (grēcīgajām) rīcībām. Cilvēku grupas mitoloģija apvienoja tos kopējām zemkopības darbībām un zemkopības rituāliem. Sausuma laikos, kad grupai pietrūka ūdens, tika atrasti cilvēku upuri dievu labvēlības pielūgšanai. Upurēti tika pat augsta statusa grupas pārstāvji, par ko liecināja upura dzīves laikā īpaši pārveidotā galvaskausa forma (pagarināta, kas raksturīgā tikai augstmaņiem).

Šausminošo dievu un pārdabisku spēku sapņu ierosmei tika izmantoti arī halucinogēnie preparāti no San-Pedro kaktusa. Narkotiskie preparāti bija domāti, lai aizvestu cilvēku citā pasaulē. Rituāla laikā veidojas īpašs prāta stāvoklis, ar numinoziem pārdzīvojumiem.

Lielākie Naska noslēpumi slēpās pazemes alās vai piramīdās nevis zīmējumos tuksneša virspusē. Pazemes labirintos atrada šausminošas antropomorfas figūras ar ilkņiem, kas attēloja dievus. Šos tēlus vietējām tautām pārdeva senie sapņu pārdevēji – šamaņi. Šie divarpus tūkstošu gadu senie šamaniskie rituāli ar halucinogēno kaktusu sastopami arī mūsdienās, par ko uz savas ādas pārliecinājās pētnieks Ollijs Stīds..

Naska iedzīvotāji izmantoja keramisko priekšmetu sadauzīšanas rituālu, kas arī bija savdabīga ziedojuma forma, lai panāktu lietu. Gar līnijām tika izlikti gliemežvāki. Zeme zem Naska līnijām ir sastaigāta daudz blīvāka nekā apkārt. Pa tām staigāja cilvēki reliģiozo rituālu laikā. Šīs reliģiozās staigāšanas sastopamas visu tautu reliģijās dažādu svētceļojumu veidā. Cilvēki burtiski izstaigāja savu kopējo sapņu sižetu.