Cigaretes ar vitamīniem, PC, kas uzsilda ēdienu, un supermārketi, kuri pārsvarā orientējas uz tirdzniecību internetā, ir nākotnes pārtikas industrijas vīzija – ir pārliecināti vairāki zinātnieki. Ko tad īsti mēs nākotnē liksim uz mūsu pusdienu šķīvja?

Inovatīvas zivju fermas

„Ja mēs turpināsim patērēt okeāna zivis tieši tāpat, kā mēs to darām tagad, mēs pārvērtīsim jūru par tuksnesi,” ir pārliecināts Aqua Spark fonda dibinātājs Maiks Velings. Ar slēgto biosistēmu palīdzību var izaudzēt siltummīlošus dzīvniekus, arī tādus, kuru dabiskie dzīves apstākļi atšķiras no mūsu klimatiskās zonas. Piemēram, audzējot zivis (uzturot optimālus ūdens parametrus), iespējams iegūt līdz 1000 kilogramiem zivis no viena kvadrātmetra ūdenstilpnes.

 Ēdamie iepakojumi

Trešdaļa no visiem atkritumiem, ko mēs izmetam, ir pārtikas produktu iepakojumi – dažādas paciņas, kārbiņas, plēves. 51 gadu vecais bioinženieris no Hārvardas Deivids Edvards ir atradis risinājumu šai problēmai. Viņa izgudrojums – WikiCell – ēdams iepakojums, ko var izmantot visam: sākot no zupas un jogurta līdz pat alkoholam. „Mēs varam iesaiņot jebkuru ēdienu vai dzērienu plēvē, kas atgādina vīnogu ādiņu, kas ir ēdama,” – viņš stāsta. Pagājušajā gadā Brazīlijas ātro uzkodu tīkls Bob’s demonstrēja reklāmas kampaņu, kurā tika parādīts, kā burgeri tiek iesaiņoti ēdamajā iepakojumā. Līdz galam tā arī nav skaidrs, vai tas bija tikai reklāmas triks vai arī iepakojums tiešām bija izgatavots no WikiCell.

Aļģes

Pasaulē ir apmēram 10 tūkstoši aļģu veidi, no kuriem 145 tiek izmantoti ēdiena pagatavošanā. Pārstāvji no pārtikas rūpniecības prognozē, ka aļģu kultivēšana varētu kļūt par vienu no lielākajām lauksaimniecības nozarēm. Āzijas valstīs jau sen šis produkts tiek izmantots ikdienā – aļģes tiek pievienotas zupai un citiem ēdieniem. Biologs Čaks Fišers nāca klajā ar vēl interesantāku ideju par to, kā aļģes varētu izglābt pasauli no bada nāves. Pirms vairākiem gadiem, pētot koraļļus, kuri pārtiek no saules gaismas, viņš izdomāja cilvēka ādā implantēt sīkas vienšūnas fotosintizējošās aļģes. „Šie sīkie simbionti spēs radīt lielāko daļu ēdiena, kas nepieciešams cilvēkam, un tas var palīdzēt pabarot cilvēkus visā pasaulē, – stāsta pētnieks. Un tā kā cilvēki ir siltasiņu radījumu, mēs varam audzēt ēdienu zem pašu ādas, pat ziemas periodā.”

Ēdieni un dzērieni no pārstrādātiem atkritumiem

Nevienam nav noslēpums, ka kosmonauti, atrodoties kosmosā, lieto ūdeni, kas iegūts no urīna. Ierīci, kas pārvērš cilvēka urīnu par dzeramo ūdeni, izgudroja speciālisti no NASA. Taču Eiropas kosmiskā aģentūra (EKA) ir gatava iet tālāk. Tās darbinieki izstrādā uzlabotu sistēmu, kura, pēc viņu vārdiem, kādreiz varēs tikt izmantota arī uz citām planētām. EKA  programmai ir visnotaļ poētisks nosaukums – Melissa. Šī tehnoloģija pārvērš atkritumus par skābekli, produktiem vai ūdeni. Gaidāms, ka šis aparāts parādīsies 2014.gada beigās.

Kukaiņi

Vaboles, kāpuri un lapsenes nākotnē var kļūt par nozīmīgu pārtikas daļu miljardiem cilvēku un par barību mājlopiem. Futurologs Morgans Gejs, kurš specializējas nākotnes ēdienā, ir pārliecināts, ka tradicionālo vistas gaļu, cūku un liellopu aizstās kukaiņi, no kuriem jau pavisam drīz būs iespējams ražot desu, cīsiņus un burgerus. Un tas nemaz nav tik neticami, jo jau tagad vairāk nekā divi miljardi cilvēku Āzijā un Āfrikā rezgulāri uzturā lieto apmēram 2 tūkstošus kukaiņu veidu. Tajos ir daudz olbaltumvielu un minerālu, kā arī tie ātri vairojas un satur mazāk taukus, nekā gaļa.  “Insektu izmantošana par ēdiena sastāvdaļu lielos apmēros tehniski ir iespējama, un dažādās pasaules daļā nodibinātās kompānijas jau rāda ceļu,” secināts FAO ziņojumā.

Garšas maiņa ar skaņu

Nesenie pētījumi, ko veikuši speciālisti no Oksfordas Universitātes, pierādījuši, ka skaņa spēj ietekmēt ēdiena garšu. Piemēram, augstas skaņas padara ēdienu saldu, savukārt zemas – rūgtu. Londonas eksperimentālajā restorānā House of Wolf pasniedz torti Sonic cake pop, kurai ir pievienota instrukcija ar diviem telefona numuriem: piezvanot pa vienu numuru, ēdienam vajadzētu likties daudz saldākam, savukārt, zvanot pa otru – rūgtākam.

Vai nākotnē pusdienu šķīvī liksim ķīmisku vielu komplektu?

Vīrs, kurš izgudroja molekulāro gastronomiju — drosmīgu ēdiena gatavošanas stilu, ko popularizē pavāri, ieskaitot Hestonu Blūmentālu — ir radījis jaunu koncepciju un apgalvo, ka tā atrisinās pārapdzīvotās pasaules paēdināšanas problēmas. Franču fizikālais ķīmiķis Hervs Tiss uzskata, ka jebkurš ēdiens sastāv no ķīmiska pamatmaisījuma, tāpēc ir iespējams radīt barojošus ēdienus no barības vielu “celtniecības blokus” saturošiem pulveriem, eļļām un šķidrumiem ierasto svaigo izejvielu vietā. Šo principu viņš dēvē par “nots pēc nots” virtuvi un teic, ka tai ir līdzība ar krāsotāju, kas izmanto pamatkrāsas, vai arī mūziķi, kas komponē noti pēc nots. Rezultāts nav ēdiens, vismaz ne tāds, kāds tas ir mūsu izpratnē, bet gan ķīmisku vielu komplekts pusdienu šķīvī.

Tas viss varētu likties nereāli, tomēr atliek vien padomāt par mūsu pašu latviešiem, kuri kādreiz neēda tomātu čipsus, avokado un citus ēdienus, kas bagātināti ar krāsvielām. llgus gadsimtus latviešiem bija tikai pavards – uguns, trijkājis, kāši un katls, kurā vārīt maltīti. Tikai 19 gs. mūsu leksikā parādījās vārds “plīts”, aizgūts no vācu valodas. Līdzīgi ilgu laiku ēdienos dominēja sāļas un skābas garšas. Lai produktus saglabātu, gaļu un zivis sālīja, bet piena produktus un dārzeņus skābēja. Pirmais saldums bija medus, cukurs savu vietu latviešu ēdiengaldā nostiprināja tikai pagājušā gadsimta 20.-30.gados, kad Latvijā sāka darboties trīs cukurfabrikas. Tieši tāpēc nevajadzētu brīnīties, ja pēc 50 gadiem mēs uzturā lietosim kukaiņus un dzersim ūdeni, kas ražots no mūsu pašu ķermeņa izdalījumiem.