Šeit uz Zemes mēs esam pieraduši pie noteiktiem laika apstākļiem. Lai gan bieži vien tie kļūst neparedzami un pat bīstami, tomēr mēs vismaz zinām, ka no debesīm parasti krīt ūdens lietus, sniega vai krusas veidā.

Šeit uz Zemes mēs esam pieraduši pie noteiktiem laika apstākļiem. Lai gan bieži vien tie kļūst neparedzami un pat bīstami, tomēr mēs vismaz zinām, ka no debesīm parasti krīt ūdens lietus, sniega vai krusas veidā. Taču apstākļi uz citām planētām mēdz būt ļoti atšķirīgi un pat ekstrēmi. Arī tur līst, taču tas nav ūdens. Pat ne tuvu tam.

Vieni no neprastākajiem laika apstākļiem valda uz gāzu planētām. Saturns ir viens no labākajiem piemēriem. Katru Zemes gadu uz Saturna nolīst aptuveni 1000 tonnas dimantu. Jāatzīmē gan, ka tā vēl ir teorija, kuru izstrādājuši NASA zinātnieki. Saskaņā ar līdzšinējiem atradumiem, dimanta lietus līst uz Saturna, Neptūna un Jupitera, taču vislabākie apstākļi dimanta lietum ir uz Saturna. Saturna atmosfērā rodas vidēji 10 zibens izlādes vienā sekundē. Šīs neticami spēcīgās izlādes sašķeļ metāna molekulas un atbrīvo no tām oglekļa atomus, kas brīvi krīt Saturna atmosfērā. Spiediena ietekmē oglekļa atomi transformējas grafīta un galu galā mazos dimanta gabaliņos (vidēji 1 mm lielos gabaliņos). Aptuveni 36000 kilometru dziļumā Saturna atmosfērā spiediens un temperatūra kļūst tik liela, ka šie gabaliņi “izkūst”.

Tikmēr uz Venēras valda citādi apstākļi. Tur mēdz uzlīt sērskābes lietus. Venērai ir ļoti blīva atmosfēra, kuras lielu daļu veido sērskābes mākoņi. Sērskābes lietus gan nenokļūst uz planētas virsmas šķidrā veidā, jo temperatūra uz tās sasniedz 480°C. Aptuveni 25 kilometru augstumā virs planētas sērskābes pilieni sāk lēnam iztvaikot un planētas virsmu sasniedz vien gāzveida sērskābe.

Titāns ir Saturna lielākais pavadonis un uz tā līst metāna lietus, kuru pavada spēcīgs vējš. Tāpat kā uz zemes ir ūdens cikls, tāpat uz Titāna eksistē metāna cikls – sezonālo metāna lietu laikā uz Titāna virsmas nolīst pietiekami daudz metāna, lai veidotos metāna ezeri un pat jūras. Metāns no šīm tilpnēm iztvaiko, veidojot mākoņus un cikls atkārtojas no jauna. Metāns uz Titāna spēj sašķidrināties, jo tur valda ļoti zemas temperatūras – līdz pat -179°C.

Temperatūra uz Marsa mēdz būt ļoti atšķirīga. Uz ekvatora tā var sasniegt pat patīkamus +20°C, bet polos pazemināties līdz -150°C. Ja Marsa atmosfērā būtu pietiekami daudz ūdens, tad arī tur varētu ieraudzīt lietu šķidra ūdens un sniega veidā, taču tā vietā uz Marsa ir daudz ogļskābās gāzes. Vietās, kur temperatūra nokrīt zem 90°C ogļskābā gāze sasalst un veido nelielas sniegpārsliņas, kas nokrīt uz Marsa virsmas.

Jupiters ir gāzu gigants, kura atmosfērā lielā daudzumā ir hēlijs, tādēļ nav brīnums, ka tur mēdz nolīt šķidra hēlija lietus, ko vairāk gan var salīdzināt ar šķidriem mākoņiem, kas peld pa Jupitera atmosfēru. Tikmēr uz Saules megnētiskā un gravitācijas lauka ietekmē uz virsmas atgriežas plazma, ko nedaudz piepūlot fantāziju var definēt kā plazmas lietu.

Šādi ekstrēmi laikapstākļi valda uz Saules sistēmas planētām, taču uz planētām, kas riņķo pa citām zvaigznēm, tie mēdz būt vēl ekstrēmāki. HD 189733b ir gigantiska planēta, kas riņķo ap zvaigzni 60 gaismas gadu attālumā no Zemes. Tās virsmas temperatūra var sasniegt gandrīz 1000°C, bet vēji uz tās pūš ar ātrumu līdz 6,400 km/h un tā atrodas ļoti tuvu savai zvaigznei. Apstākļi tur ir tik neparasti, ka šīs planētas atmosfērā veidojas šķidrs stikls, kas nolīst uz tās virsmas.