Ķīniešu zālīšu medicīna ir diezgan populāra prakse Rietumu pasaulē. Tagad internetā var nopirkt visdažādākās tējas un augus no Ķīnas, kuriem piemīt “dziedinošas” spējas. Valda uzskats, ka Ķīnā šīs zālītes lietoja tūkstošiem gadu un tur ir lielas tradīcijas to izmantošanā.

Ķīniešu zālīšu medicīna ir diezgan populāra prakse Rietumu pasaulē. Tagad internetā var nopirkt visdažādākās tējas un augus no Ķīnas, kuriem piemīt “dziedinošas” spējas. Valda uzskats, ka Ķīnā šīs zālītes lietoja tūkstošiem gadu un tur ir lielas tradīcijas to izmantošanā. Taču patiesībā ir nedaudz savādāka.

1960. gadu beigās Ķīnā valdīja komunisms un pie varas atradās Mao Dzeduns. Tajā laikā aptuveni tikai 2% Ķīnas iedzīvotāju dzīvoja lielās pilsētās. Lielākajās pilsētas slimnīcās ārsti praktizēja Rietumu medicīnu, tomēr lielākai daļai iedzīvotāju šī ārstēšanās iespēja nebija pieejama. Ārsti nesteidzās doties uz nomaļiem ciemiem un rajoniem, lai palīdzētu cilvēkiem, tādēļ Mao nolēma to labot.

Netradicionālā medicīna nebija balstīta uz zinātniskiem pētījumiem un bieži vien to pamatoja ar pārdabiskām spējām dziedināt cilvēku. Tūkstošiem dziednieku dzīvoja Ķīnas plašumos un lai nerastos situācija, ka ciemos un mazās pilsētas nav pieejama ārstēšana, tika nolemts šiem dziedniekiem piešķirt oficiālu darba statusu. Pats Mao gan atteicās no šādas ārstēšanās iespējas un uzticējās tikai Rietumu medicīnai.

Mao sistēma paredzēja arī plašu medicīnisko apmācību cilvēkiem no ciematiem. Atsevišķi cilvēki no katra ciema izgāja speciālu apmācības programmu un atgriezās savos ciematos jau kā praktizējoši ārsti, kas pārzināja biežākos saslimšanu cēloņus ārstēšanas iespējas. Diemžēl šīs apmācības neatrisināja problēmu ar mazo slimnīcu skaitu šādos ciemos. Bez modernajām zālēm jaunajiem dakteriem nācās improvizēt, lai ārstētu cilvēkus. Lai palīdzētu šiem dakteriem tika izgatavotas brošūras un grāmatiņas, kas saturēja informāciju par augiem un ārstēšanās paņēmieniem, ja modernie līdzekļi nebija pieejami.

Kad šādas brošūras nokļuva Rietumos, tās kļuva par sava veida lodziņiem, caur kuriem pavērot to, kā Ķīnā tiek ārstēti cilvēki. Sarežģītā situācija Ķīnā un fakts, ka tai nav pietiekamu resursu modernu medikamentu un aparatūru iegādei, tika pilnībā ignorēts. Tikmēr cilvēki Ķīnā, kuriem bija tāda iespēja, gandrīz vienmēr izvēlējās moderno Rietumniecisko ārstēšanas iespēju.

Taču 1970. gados Austrumu medicīna sāka savu uzvaras gājienu Rietumos. Pamatā tas notika pateicoties tām pašām brošūrām, kuras izsniedza vāji apmācīties mediķiem Ķīnas ciematos. Rietumu rakstnieki ātri vien sāka rakstīt grāmatas par šīm zālītēm un augiem un sāka to efektivitāti interpretēt pēc saviem uzskatiem. Tādā negaidītā veidā ķīniešu tradicionālā medicīna kļuva par populāru dzīvesveidu un ļoti ienesīgu projektu Rietumu sabiedrībā.