Dziļi Urālu kalnos Krievijā atrodas skaista ūdenstilpne – Karačaja ezers. Taču cilvēkiem ir jāuzmanās no tā, jo ezers jau 60 gadus apkārtējā vidē izdala nāvējošu radiācijas devu.

Dziļi Urālu kalnos Krievijā atrodas skaista ūdenstilpne – Karačaja ezers. Taču cilvēkiem ir jāuzmanās no tā, jo ezers jau 60 gadus apkārtējā vidē izdala nāvējošu radiācijas devu.

1940. gados Padomju Savienība uzbūvēja slepenu pilsētiņu Urālu kalnu dienvidos ar nosaukumu Čeļabinska-40. Tās galvenais mērķis bija kodolieroču izstrāde, izmantojot radioaktīvās urāna rūdas, kas bija atrodamas kalnos. 1948. gadā tur tika uzbūvēts pirmais reaktors, kas darbojās ar pilnu jaudu, lai no urāna iegūtu plutoniju, ko tālāk varētu izmantot kodolieroču ražošanai.

Tomēr ar laiku sāka izkristalizēties kāda būtiska problēma – visa kompleksa plānojumā nebija kārtīgi padomāts par radioaktīvo atkritumu kontroli.Tā nu krievi nolēma rīkoties kā lielākā daļa cilvēku šādā situācijā – izmest toksiskos atkritumus vietējā upē. Upe, kura nodrošināja ar dzeramo ūdeni vismaz 39 pilsētiņas un ciemus lejtecē.

Trīs gadus pēc atkritumu izgāšanas upē, tika nolemts uz turieni sūtīt speciālistus, kas noskaidrotu, vai situācija nav izgājusi ārpus kontroles. Izrādījās, ka upe apkārtējā vidē izdalīja 5 rentgenus spēcīgu radioaktīvo starojumu vienas stundas laikā, bet norma ir 21 rentgens gada laikā.

Tā nu viņi uzbūvēja uz upes dambi, pārvietoja vairākus ciematus un, mācoties no savām kļūdām, saprata, ka labāk kodolatkritumus ir izgāzt ezerā – Karačaja ezerā. 30 – 40 gadus (Krievija tikai 1991. gadā atzina tā esamību) Karačaja ezerā tika izgāzti dažādi toksiskie atkritumi. Šis ezers tika izvēlēts ar nolūku, jo tajā ieplūda tikai viena upe, bet neviena upe no tā neizplūda, tādēļ atkritumi tajā varēja krāties visu laiku. Vēlāk gan atklājās, ka ezera ūdeņi gruntsūdeņu veidā sūcas uz Asanova purvu.

1967. gadā viena daļa ezera tika nosusināta, atstājot radioaktīvos atkritumus kalstam saulē. Vēja ietekmē šie atkritumi milzīga mākoņa veidā noklāja 2300 kvadrātkilometrus lielu platību. Dažu gadu laikā saslimšana ar leikēmiju šajos rajonos pieauga par 41%.

Mūsdienās Karačaja ezers stundas laikā izdala 600 rentgenus lielu radiācijas devu, kas ir pietiekami, lai izraisītu lēnu nāvi.