Piekritīsiet taču, ka mums visiem ir no kaut kā bail. Šīs bailes katram no mums ir savas. Kādam ir paniskas bailes no čūskām, kādam no augstuma, šaurām telpām vai tumsas.  Statistikas dati liecina, ka vairāk kā 10 miljoni cilvēku cieš no dažāda veida fobijām. Arī ievērojamas un slavenas personības nav izņēmums.

Džordžs Vašingtons

Džordžs Vašingtons bija pirmais ASV prezidents. Neatkarības kara laikā Kontinentālās armijas virspavēlnieks un viens no tā dēvētajiem “nācijas tēviem”. Viņš vadīja sanāksmi, kurā izstrādāja ASV konstitūciju. Viņš aizsargāja valsti no britiem un riskēja ar savu dzīvību, lai izglābtu citus cilvēkus. Pirmajā mirklī varētu likties, ka viņš ir bezbailīgs, ne tā? Tomēr viņam bija nopietnas bailes tikt apbedītam dzīvam. Šādas bailes tiek dēvētas par telefobiju. Tas bija ļoti labi redzams viņa dzīves pēdējās dienās, 1799. gadā, kad viņš lika saviem palīgiem apsolīt, ka viņi nogaidīs divas dienas, pirms apglabās viņu. Telefobija bija izplatīta gan aristokrātu sabiedrībā, gan arī starp parastajiem cilvēkiem, 17. un 18. gadsimtā. Lai gan šobrīd šī fobija vairs nav tik izplatīta, tomēr ir dzirdēti vairāki gadījumi visas vēstures gaitā, kad cilvēkiem ir bijis bail tikt apraktiem dzīviem.

Vudijs Alens

Kā jau minējām, katram indivīdam ir savas bailes. Tomēr Vudija Alena bailes neiekļaujas nekādos rāmjos. 78 gadus vecais aktieris un scenārists baidās praktiski no visa. Neskaitot bailes no augstuma, slēgtām telpām un kukaiņiem, viņam ir arī daudz sarežģītākas bailes. Starp tām ir bailes no košām krāsām, dzīvniekiem un liftiem. Šādas bailes sauc par panafobiju – bailes no dažādiem iespējamiem notikumiem.

Ričards Niksons

37-tais ASV prezidents Ričards Niksons paniski baidījās no slimnīcām. Viņš ticēja, ka, ja kādreiz nonāks slimnīcā, no tās vairs nekad neiznāks dzīvs. 1974. gadā Niksons cieta no asins sarecēšanas, bet atteicās doties uz slimnīcu. Ārsti viņam pateica, ja viņš nedošoties uz slimnīcu, tad visticamāk viņam nāksies nomirt. Un tikai tad Niksons piekrita doties uz slimnīcu. Šīs bailes no slimnīcas, ko sauc par nosokomefobiju, ir diezgan izplatītas.

Alfrēds Hičkoks

Slavenais Holivudas režisors un producents Alfrēds Hičkoks paniski baidījās no olām. Viņš teica, ka tās viņam liekas pretīgas. Hičkoks ne reizi savas dzīves laikā nepagaršoja olu un pat atteicās uz tām skatīties.  Viņš apgalvoja, ka uz pasaules nevar būt nekas biedējošāks par baltu olu no kuras tek dzeltens šķidrums. Joprojām nav zināms, kā cilvēkam var izveidoties šāda fobija.

Zigmunds Freids

Zigmunds Freids bija ebreju izcelsmes austriešu neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs. Zigmunds Freids ļoti baidījās no papardēm. To sauc par pteridofobiju. Slimības iemeslu tā arī nevienam neizdevās noskaidrot. Iespējams, tas bija saistīts ar stresa stāvokli, kas pārciests bērnībā. Freidam bija arī bailes skatīties cilvēkiem acīs, tāpēc viņš izdomāja savu ārstēšanas paņēmienu — slimnieks guļ uz kušetes, bet ārsts sēž aiz viņa. Psihoanalīzes pamatlicējs necieta arī skaitli 62. Viņš nekad neapmetās viesnīcās, kur vairāk par 61 istabu, jo baidījās nonākt „nelaimīgajā numurā”. Viņam bija bailes arī no ieročiem, kuras pats izskaidroja kā vēlas dzimumnobriešanas sekas.

Opra Vinfrija

Amerikāņu televīzijas sarunu šovu vadītāja, veidotāja un filantrope Opra Vinfrija šausmīgi baidījās no košļenēm. Tas viss sākās bērnībā, kad viņas vecmāmiņa savāca košļenes un izlika tās rindiņā uz galda.  Oprai tas tik ļoti nepatika, ka viņa sāka baidīties no tām. Reiz viņa esot izmetusi šķīvi, jo uz tās bijusi košļene. Opra ir aizliegusi studijā saviem viesiem košļāt gumiju.

Natālija Vuda

Holivudas aktrise Natālija Vuda baidījās no ūdens, precīzāk, baidījās būt ūdenī.  Lai gan joprojām nav zināms, kā aktrisei parādījās šādas bailes, tomēr runā, ka bērnībā, kad viņa esot filmējusies, viņa nokritusi no tilta. Un šī trauma palikusi uz mūžu. Ironiski, ka Natālija Vuda nomira, noslīkstot – nokrītot no jahtas.

Bilijs Bobs Torntons

ASV aktieris, kinorežisors un scenārists arī cieš no vairākās bailēm. Pirmkārt, viņam piemīt hromofobija (bailes no košām krāsām). Viņš baidās arī no vecām mēbelēm. Jebkura mēbele, kura ir izgatavota pirms 1950. gada, spēj nobiedēt viņu līdz nāvei.  Reiz Torntons esot bijis restorānā, kurā ir bijis pilns ar antīkām mēbelēm. Viņš nespēja ne iedzert, ne paelpot. Un tas vēl nav viss, Billijs baidījās arī no klauniem.

Nikola Tesla

Nikola Tesla bija serbu izcelsmes amerikāņu izgudrotājs, fiziķis, mašīnbūves un elektrotehnikas inženieris. Viņš ir plašāk pazīstams ar savu ieguldījumu elektrības un magnētisma pētījumos 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Viņam bija germafobija. Tās ir bailes no baktērijām. Viņam bija bail pieskarties visam kas satur jebkāda veida baktērijas, it īpaši cilvēkiem, tādēļ viņš ļoti bieži mazgāja rokas. Papildus tam,viņam bija bailes no dārglietām, it īpaši auskariem, kuros ir pērles. Kā arī viņam bija dīvaina prasība, visam ar ko viņš strādāja, uzturējās, dzīvoja, bija jābūt saistībai ar skaitli trīs. Piemēram, lūdzot kādu viesnīcas numuriņu, viņš prasīja, lai istabas skaitlis dalītos ar 3.

Napoleons Bonaparts

Diženais Francijas imperators baidījās no kaķiem. To sauc par ailurofobiju. Nedomājiet, ka tas ir joks. Kaķi spēja nobiedēt imperatoru līdz nāvei. Tomēr nav zināms, kāpēc viņš tik ļoti baidījās no tiem. Un ne tikai viņš. Visi, kuri mēģināja iekarot pasauli, piedzīvoja līdzīgas bailes: Hitlers, Musolini un Jūlijas Cēzars.

Pols Sezans

Ievērojamo franču postimpresionisma mākslinieku Polu Sezanu mocīja gaptofobija — bailes no citu cilvēku pieskārieniem. Tās radās pēc tam, kad viņu nejauši pagrūda zēns, kas slidinājās pa kāpņu margām. Šīs fobijas dēļ māksliniekam bija daudz nepatikšanu, jo jauni paziņas nevarēja saprast, kas tieši māksliniekā izraisa tādas  dusmas. Reiz viņa kolēģis Emīls Bernards, kurš nezināja par Sezana fobiju, pieturēja viņu, kad mākslinieks paklupa, un bija šokā, pateicības vietā dzirdot lamas.

Sergejs Jeseņins

Sergejs Jeseņins  bija ievērojams krievu dzejnieks, imažinisma pārstāvis. Viņam  bija sifilofobija — viņš baidījās saslimt ar sifilisu. Kad viņam uz deguna parādījās maizes drupačiņas lieluma pūtīte, viņš jau staigāja drūms un īgns no spoguļa pie spoguļa, — atceras Jeseņina draugs dzejnieks Anatolijs Mariengofs. Dzejnieks bieži sēdējis bibliotēkā un pētījis šīs kaites simptomus. Otra dzejnieka fobija bija bailes no miličiem. Jeseņina draugs, dzejnieks Volfs Erlihs stāstīja, ka reiz viņi divatā gāja garām Vasaras dārzam, pie kura vārtiem stāvēja sardze. Pēkšņi Jeseņins saķēris draugu aiz pleciem, kļuva dzeltenīgs, acis pilnas baiļu, smagi elpoja un čukstēja: „Klausies! Tikai nevienam citam ne vārda. Tev es pateikšu taisnību. Es baidos no milicijas. Saproti? Baidos!”