Mūsu planēta ir milzīga lode, kas sastāv no vairākiem slāņiem gluži kā sīpols. Taču, kas atrodas tās pašas centrā?

Mūsu planēta ir milzīga lode, kas sastāv no vairākiem slāņiem gluži kā sīpols. Taču, kas atrodas tās pašas centrā?

Skumjā patiesība ir tāda, ka Zemes kodolu mēs nekādi nevaram ieraudzīt. Bet redzēt taču nozīmē ticēt, vai ne? Ne vienmēr. Mēs varam uzzināt par zemes uzbūvi daudz ko pateicoties urbumiem tās garozā, kā arī pētot zemestrīču un kontinentālo plātņu kustību radītas sekas. Ziņas pat to, kas atrodas Zemes kodolā sniedz mums arī tas, ka Zemei piemīt magnētiskais lauks, kas daudzām citām planētām nepiemīt.

Tehniski runājot Zemes centrā atrodas tās “iekšējais kodols”, ko pamatā veido dzelzs. Temperatūra tur sasniedz 7000 grādus pēc Celsija. Zemes virspusē ar šo temperatūru būtu pietiekami, lai dzelzi izkausētu, taču Zemes centrā dzelzs paliek cietā veidā, jo uz to spiež pārējā Zemes daļa – mantija un garoza. Šis milzīgais svars un gravitācija notur 7000 grādus karsto dzelzi cietā agregātstāvoklī. Ilionoisas Universitātes pētniekiem izdevās noskaidrot, ka “iekšējā kodolā” atrodas tā saucamais “iekšējais iekšējais kodols”. Tas tāpat ir ļoti karsts un ciets, taču dzelzs lielā spiediena un karstuma ietekmē tajā veido savādāku kristālisko struktūru.

Ņemot vērā, ka neviens līdz Zemes centram nekad nav nokļuvis, tad loģiski rodas jautājums – kā mēs to zinām? Kā jau iepriekš rakstīju, viens no variantiem ir zemestrīces. Zemestrīču radītie seismiskie viļņi dažādās vidēs izplatās dažādi un tie atstarojas no Zemeslodes slaņiem atšķirīgi. Analizējot informāciju no seismiskajiem viļņiem, ir izdevies noskaidrot, ka Zemes kodols ir ciets. Tāpat tā rotācijas ietekmē, rodas magnētiskais lauks, kas pasargā mūs no kosmiskās un Saules izdalītās radiācijas.

Aiz Zemes “iekšējā kodola” atrodas tās “ārējais kodols”, kuru veido izkusis dzelzs un niķelis. Temperatūra šeit sasniedz 5000 grādus pēc Celsija. Tālāk seko mantija, kura izplūst uz zemes garozas vulkānos un tektonisko plātņu lūzuma vietās lavas veidā.