Mēness ir mūsu vienīgais dabiskais Zemes pavadonis (tā gan gluži nav taisnība, jo eksistē arī mazi asteroīdi, kurus var pieskaitīt pie pavadoņiem, kas riņķo ap Zemi gluži kā Mēness), kuru mēs esam pieraduši redzēt pie debesjuma.

Mēness ir mūsu vienīgais dabiskais Zemes pavadonis (tā gan gluži nav taisnība, jo eksistē arī mazi asteroīdi, kurus var pieskaitīt pie pavadoņiem, kas riņķo ap Zemi gluži kā Mēness), kuru mēs esam pieraduši redzēt pie debesjuma. Lai gan uz tā ir pabijuši cilvēki un to apciemojuši mūsu radītie roboti, tas tik un tā šķiet ar mistērijas plīvuru apvīts objekts. Taču, kas notiktu, ja tas pēkšņi pazustu? Iedomāsimies, ka kāds nelietis pēkšņi ir nozadzis Mēnesi. Kā izmainītos dzīve uz Zemes?

Vispirms ir jāņem vērā tas, ka Mēness ir parādījies gandrīz līdz ar pašas Zemes parādīšanos. Vadošā teorija Mēness rašanos izskaidro tā – aptuveni 30 miljonus gadu pēc Zemes noformēšanās tā vēl aiz vien bija milzīga magmas lode ar nelielu sacietējušu garozu. Ap to laiku nezināms objekts (visticamāk izveidojies Saules sistēmas formēšanās laikā) ietriecās Zemē. Objekts bija tik liels, ka izsita no Zemes pamatīgu magmas gabalu, kas laika gaitā riņķojot ap Zemi noformējās par Mēnesi. Sākumā gan Zeme, gan tās jaunais pavadonis Mēness bija ģeoloģiski aktīvi (uz tiem varēja vērot zemes un mēnestrīces, kā arī vulkānu izvirdumus), taču aptuveni pirms miljarda gada visa ģeoloģiskā aktivitāte uz Mēness apstājās. Šobrīd šķiet, ka Mēness nekādi neietekmē Zemes dzīvi. Taču patiesībā tas to ietekmē ļoti spēcīgi.

Visacīmredzamākā Mēness ietekme uz Zemi ir tā izraisītie paisumi un bēgumi. Ja Mēness pazustu, paisumu un bēgumu līmenis samazinātos līdz vienai trešdaļai no līdzšinējā līmeņa; par nelielajiem paisuma un bēguma līmeņiem būtu atbildīga Saule, kuras gravitācija tomēr ir pārāk maza, lai izraisīta tik lielas pārmaiņas, kā to dara Mēness. Mēness tāpat ietekmē okeānu ūdens līmeņa augstumu. Mēness it kā pievelk pie sevi okeāna ūdeņus ar savas gravitācijas palīdzību, tādēļ var teikt, ka ekvatoriālajos reģionos ūdens līmenis okeānos ir augstākos nekā Zemes polos. Ja Mēness pazustu, ūdens līmenis izlīdzinātos uz visas planētas.

Mēness ietekmē palēninās arī Zemes rotācijas ātrums. Katru dienu Zemes rotācijas ātrums samazinās par ļoti niecīgu daļiņu (dažas mikrosekundes gadā). Ja Mēness nebūtu izveidojies jau pašā sākumā, tad diennakts uz Zemes mūsdienās ilgtu 6 stundas. Izklausās intriģējoši, vai ne? Taču lielais Zemes rotācijas ātrums kļūtu par iemeslu spēcīgākiem vējiem un vētrām uz mūsu planētas. Tāpat tas ietekmētu dzīvības attīstīšanos un evolūciju. Varam tikai iedomāties kādi augi un dzīvnieki rastos, ja dažās stundas dienasgaismas nomainītu dažas stundas tumsas – un tā nepārtraukti.

Mēness tāpat stabilizē Zemes rotācijas asi. Pateicoties šai stabilizācijai, šī ass atrodas 23 grādu leņķī un mēs varam izbaudīt gadalaiku pārmaiņas. Bez Mēness stabilizējošās ietekmes Zemes rotācijas ass varētu izveidoties visdažādākajos veidos. Piemēram Urānam šī ass ir 97 grādu leņķī. Līdzīgi kā Urāna gadījumā, bez Mēness mēs atrastos 42 gadus ilgā Saules gaismas ietekmē, ko nomainītu 42 gadus ilga pilnīga tumsa.

Tādēļ atcerēsimies, ka tas nelielais spīdeklis pie debesjuma ir vitāli svarīgs mūsu eksistencei. Jāpiemin arī tāds fakts, ka katru gadu Mēness no zemes attālinās par 3,78 centimetriem. Aptuveni ar tādu pašu ātrumu aug nagi uz taviem rokas pirkstiem.