Noteikti ikviens reiz būs piedzīvojis brīdi, kad kādas dziesmas fragments “iesprūst” smadzenēs un nekādi nav iespējams no tā atbrīvoties. Taču eksistē vēl nepatīkamāks stāvoklis – muzikālās halucinācijas jeb stāvoklis, kad cilvēks dzird neesošu dziesmu 24/7.

Noteikti ikviens reiz būs piedzīvojis brīdi, kad kādas dziesmas fragments “iesprūst” smadzenēs un nekādi nav iespējams no tā atbrīvoties. Taču eksistē vēl nepatīkamāks stāvoklis – muzikālās halucinācijas jeb stāvoklis, kad cilvēks dzird neesošu dziesmu 24/7.

2007. gadā žurnāls Rolling Stone izveidoja aptauju, kurā dalībniekiem bija jānobalso par, viņuprāt, apnicīgāko dziesmu. Pēc aptaujas atklājās, ka saraksta augšgalā atrodas tādas dziesmas kā “Who Let the Dogs Out,” “Macarena,” un “My Humps.” Vai vari iedomāties, ka kāda no šīm dziesmām ir “iesprūdusi” tavās smadzenēs un nepārtraukti skan? Ja tu esi viens no 99% šīs planētas iemītniekiem, tad tu noteikti zini, kas tā ir par sajūtu. Lai ko tu arī nedarītu “iesprūdusī” dziesma nekādi nepārstāj spēlēt.

Parasti gan šīs “iesprūdušās” dziesmas agri vai vēlu pazūd pašas. Taču, vai ir iespējams, ka tās nepazūd nekad? Vai var būt tā, ka cilvēks dzird mūziku visu diennakti un nekas to nespēj apturēt? Pasaulē eksistē neliels skaits cilvēku, kas cieši tieši no šāda stāvokļa. Tās sauc par muzikālajām halucinācijām un kā stāsta cilvēki, kas tās dzird, tās ir ļoti realistiskas un šķiet, ka nepārtraukti skan radio. Daži cilvēki dzird vairākus skaņdarbus, bet ir arī tādi, kuriem nākas visu laiku noklausīties vienu un to pašu dziesmu. Interesanti, ka neviens no šiem cilvēkiem nedzird dziesmu liriku. Skan tikai mūzika, kura nekad neapstājas.

Dr. Viktors Azizs un Dr. Niks Vārners no Velsas nolēma izpētīt šo neparasto fenomenu sekojot 30 cilvēkiem, kas cieš no šīm halucinācijām. Pirmais, ko viņi atklāja, ir tas, ka pārsvarā šie cilvēki ir vecāka gadagājuma – vidējais vecums bija 78 gadi. Muzikālās halucinācijas vairāk bija izplatītas sieviešu vidū un daži no šiem cilvēkiem bija ar ļoti sliktu dzirdi. pacienti dzirdēja dažādas dziesmas, sākot ar “Don’t Cry for Me Argentina” un beidzot ar “Three Blind Mice”, taču lielākai daļai no viņiem nācās klausīties reliģiska satura mūziku. Azizs uzskata, ka dziesmas, ko pacienti dzird, nav izvēlētas nejauši. Tie visticamāk ir tie skaņdarbi, ko šie cilvēki bija iemīļojuši dzīves laikā un kas uz tiem atstāja spēcīgu emocionālo iespaidu. Citā pētījumā atklājās, ka 41% no cilvēkiem, kas dzird muzikālās halucinācijas, cieš arī no obsesīvi kompulsīvā sindroma.

Izmantojot Pozitronu Emisijas Tomogrāfu (PET) pētnieki noskenēja šo cilvēku smadzenes, lai noskaidrotu kādi smadzeņu apgabali atbild par muzikālo halucināciju rašanos. Smadzeņu garozā atrodas vairāki par skaņas uztveri atbildoši centri. Primārajā dzirdes garozā, kas atbild par skaņas skaļuma un augstuma apstrādi, viss bija normāli. Taču sekundārajā un terciārajā dzirdes apgabalā, kas atbild par harmonijas, melodijas un ritma apstrādi, neironi burtiski ārdījās. Šie smadzeņu apgabali uzvedās tā it kā blakus patiešām atrastos skaļš mūzikas avots.

Tiek uzskatīts, ka šie apgabali ir savā ziņā pārstimulēti. Tie izmisīgi cenšas jebkuru ienākošo signālu pārvērst muzikālā interpretācijā. Kad neviens signāls nepienāk, tad šie apgabali sāk darboties it kā tukšgaitā paši no sevi. Tas izskaidro arī to, kādēļ kurlo cilvēku vidū tik ļoti ir izplatītas dzirdes halucinācijas. Taču šādas halucinācijas nesākas vienīgi tad, ja cilvēks zaudē dzirdi. Dažādi gadījumi pierāda, ka muzikālās halucinācijas var rasties pēc epileptiskām lēkmēm, Laima slimības vai dažādu medikamentu lietošanas.

Diemžēl pagaidām nav daudz iespēju kā palīdzēt šiem cilvēkiem. Ir izmēģināti ārstēšanas paņēmieni ar antipsihotiskiem līdzekļiem, taču efekts ir parasti nekāds. Cilvēkiem, kuriem dzirde nav traucēta parasti palīdz reāla muzikālā skaņdarba klausīšanās, jo tas nomāc muzikālās halucinācijas. Taču tiem cilvēkiem, kuri ir kurli, atliek vien mūžīgi nodoties “My Heart Will Go On” skaistumam.