Baktērijas, kas dzīvo akmeņos. Everests nav augstākais kalns uz Zemes. Kādēļ mākoņi peld debesīs? Par to un vēl šo to šajā rakstā.

Baktērijas, kas dzīvo akmeņos. Everests nav augstākais kalns uz Zemes. Kādēļ mākoņi peld debesīs? Par to un vēl šo to šajā rakstā.

Pirms 50 miljoniem gadu Indijas subkontinents uzsāka kustību uz ziemeļiem, kā rezultātā ietriecās Āzijā. Miljoniem gadu laikā metru pa metram sāka augt mūsdienu Himalaju kalni, no kuriem augstākais ir Everests, kura smaile sniedzas gandrīz 9 kilometrus virs jūras līmeņa. Ņemot vērā, ka Indijas subkontinents turpina kustību uz ziemeļiem, tad loģiski varētu likties, ka Everesta augstums palielinās.
Taču tā nav taisnība. Pēdējie mērījumi ir parādījuši, ka Everesta augstums būtiski nemainās, tomēr tas katru gadu pavirzās par vidēji 4,2 centimetriem uz ziemeļaustrumiem. Tā nu sanāk, ka cilvēki, kas uzkāpj Everestā mūsdienās, sasniedz konstantu augstumu, vienīgi viņi atrodas par gandrīz 3 metriem sāniski no vietas, kur pirmo reizi uzkāpa Edmunds Hilarijs nn Tenzings Norgajs 1953. gadā.

Turpinot tēmu par Everestu – tas nemaz nav augstākais kalns pasaule. Mauna Loa ir Havaju salu daļa. Tā pat ne tuvu nesasniedz Everesta augstumu virs jūras līmeņa, jo lielākā šī kalna daļa atrodas zem ūdens. No pamatnes līdz smailei Mauna Loa augstums ir 10,2 kilometri, kas padara to augstāku nekā Everests. Mauna Loa veido gandrīz pusi no Havaju salām un tas ir sens vulkāns. Miljoniem gadu tas regulāri ir izvirdis un turpina to darīt arī mūsdienās. Mauna Loa pirmo reizi sāka izvirst 3 kilometru dziļumā Klusajā Okeānā. Miljoniem gadu laikā lavas ietekmē kalna augstums palielinājās vēl par 4,17 kilometriem. Taču jāņem vērā vēl viens faktors. Mauna Loa masīvs ir tik smags, ka tas ir iegrimis vēl 8 kilometru dziļumā okeānā gultnē. Kopumā tas rada 17 kilometrus augstu struktūru, kas divas reizes pārsniedz Everesta augstumu.

Tornādo ir viena no postošākajām dabas parādībām, tādēļ cilvēki steidzīgi meklē patvērumu, kad tas parādās. Taču, kādēļ mēs vispār redzam tornādo? Galu galā tas ir tikai neredzama gaisa virpulis. Tehniski runājot mēs to redzam tikai tādēļ, ka šajā virpulī iekļust mākonis un putekļi. Taču tornādo patiesībā ir neredzams gaisa virpulis. Mini tornādo bieži var sastapt vasarā vai rudenī, kad tas sagriež virpulī zemē nokritušās lapas. Nav īsti skaidrs, kādēļ tornādo rodas, taču iespējams tam par iemeslu ir gaisa temperatūras atšķirības mākoņa līmenī un uz zemes. Parasti ir redzams, ka tornādo kā milzīgs tunelis nolaižas no mākoņa, taču tas ir tikai tādēļ, ka līdzi tas nes mākoņa kondensēto ūdeni. Patiesībā tornādo sākas arī jau pie zemes. Uzskatāmi to var redzēt bildē.

Mākoņus mēs pie debesīm redzam gandrīz katru dienu un šķiet, ka tie ir viegli, pūkaini un sver ļoti maz, ja jau spēj peldēt tik augstu gaisā. Tomēr mākoņi ir pat ļoti smagi. Vidēji liels gubu mākonis sver aptuveni 500 tonnas. Tik lieli giganti debesīs spēj peldēt pateicoties tam, ka apkārtējām gaisam piemīt visai liels svars. Mēs viegli aizmirstam, ka patiesībā atrodamies milzīga gaisa okeāna pašā pamatnē, kas uz mums spiež ar pamatīgu spēku. Arī izmantojot Arhimēda principu var izskaidrot smago mākoņu peldēšanu debesīs – šķidrums vai gāze uz tajā iegremdētu ķermeni darbojas ar vertikāli augšup vērst spēku, kas skaitliski vienāds ar ķermeņa izspiestā šķidruma vai gāzes smaguma spēku. Mākoņi debesīs peld tā paša iemesla dēļ, kādēļ kuģi peld pa ūdens virsmu.

Akmeņi un minerāli mums šķiet visnedzīvākie objekti uz planētas. Galu galā tie ir veidoti no cieta materiāla, kas pavisam noteikti nespēj ne kustēties, ne vairoties. Paši akmeņi, protams, nav dzīvi, taču tie satur dzīvību. Endolīti ir ekstremofīli – mikroorganismi, kas dzīvo ļoti ekstrēmos apstākļos. Šīs baktērijas ir atrastas pat minerālos, kas atrodas 3 kilometru dziļumā Zemes garozā. Daudzi no tiem barojas no ūdens un vielām, kas tos sasniedz pa plaisām iežos, taču liela daļa no tiem patiešām vielmaiņā izmanto minerālus un kā galaproduktu izdala skābes, kas minerālus sašķeļ vēl vairāk. Vienīgais faktors, kas spēj ierobežot šo ekstremofīlu vairošanos ir temperatūra. Aptuveni 5 kilometru dziļumā, karstuma ietekmē no magmas, temperatūra sasniedz 125 grādus pēc Celsija. Ir noskaidrots, ka pie šādas temperatūras ekstremofīli vairs nespēj vairoties. Šis atklājums ir radījis cerību stariņu starp ārpuszemes dzīvības meklētājiem – iespējams, ka citu planētu un asteroīdu iežos slēpjas īstenie citplanētieši.