1978. gadā Supermens savā filmā spēja pagriezt laiku uz Zemes atpakaļ, mainot planētas rotācijas virzienu. Lai gan laiku pagriezt pretējā virzienā tādā veidā ir neiespējami, tomēr Zemes griešanās ātrumu ietekmēt var dažādi faktori. Kas notiktu, ja tas palēninātos? Vai apstātos pavisam?

Pirms to noskaidrot, pieņemsim, ka Zemes griešanās ātrums samazinās pakāpeniski. Ja tas notiktu vienā acumirklī, tad viss izvērstos par lielu apokalipsi. Otrkārt, pieņemsim, ka dzīvība uz Zemes ir pārdzīvojusi pakāpenisko Zemes rotācijas ātruma samazinājumu. Kāda tad izskatīsies jaunā pasaule? Ja Zemes rotācija ap savu apstātos, tad dienas ilgums būtu precīzi viens gads. Pilsētas 6 mēnešus pavadītu tumsā un nākamos sešus mēnešus Saules gaismā. Gadalaiki varētu saglabāties, taču temperatūras atšķirības būtu daudz lielākas. Kamēr Saules pusē cilvēki pamatīgi cepinātos, tikmēr nakts pusē valdītu kārtīgs aukstums. Tas radītu nevēlamus apstākļus augu un dzīvnieku izdzīvošanai.

Kamēr Zeme griežas, centrbēdzes spēks liek okeānu ūdeņiem sakrāties daudz vairāk ap ekvatoru nekā ap poliem. Ja griešanās apstātos, tad ūdens atgrieztos atpakaļ polos, bet Zemes ekvatoriālajā daļā gredzenveidīgi stieptos milzīgs superkontinets. Tāpat varētu izzust Zemes magnētiskais lauks. Lai gan nav līdz galam skaidrs kā tas veidojas, tomēr vadošā teorija paredz, ka Zemes iekšējais kodols griežas nedaudz ātrāk kā ārējais kodols. Ja abas struktūras apstātos, tad varētu pazust arī Magnētiskais lauks.

Kas notiktu ar cilvēkiem? Lai gan mēs spējam piemēroties dzīvei jebkādos apstākļos, tomēr dzīve šādos apstākļos kļūtu par milzīgu izaicinājumu pat ar modernajām tehnoloģijām. Ja labība un dzīvnieki nespētu izdzīvot šos ekstremālos apstākļus, tad dzīve uz Zemes pamazām sabruktu. Tomēr ir grūti paredzēt, vai cilvēks izdzīvotu šādos apstākļos. Būtu, piemēram, iespējams izveidot ģenētiski modificētus augus, kas izdzīvotu pat 6 mēnešus ilgu svelmi.

Kādēļ vispār Zeme griežas? Katrs no mums var nemelojot apgalvot, ka nejūt griežamies simtiem kilometru virs Zemes centra. Tādēļ nav brīnums, ka agrāk cilvēki uzskatīja Zemi par nekustīgu visuma centru, ap kuru griežas Saule. Kopernikam izdevās apgāzt šo priekšstatu ar kājām gaisā. Mūsu Saules sistēma izveidojās no milzīga rotējoša gāzu un putekļu diska, kurā palēnām gravitācijas iespaidā sāka lipt kopā mazas bumbiņas, kuras mēs tagad saucam par planētām. Jo lielākas auga šīs bumbiņas, jo ātrāk tās rotēja. Kad Zeme bija izveidojusies, tai bija pietiekami liels rotācijas ātrums, lai tas neapstātos vēl miljardiem gadu.

Cik tad ātri Zeme griežas? Ja tu nostātos Zemes ekvatorā, tad kustētos ar 1667 km/h lielu ātrumu ap Zemes centru. Savukārt polos šis ātrums būtu vienāds ar nulli. Šī ātrumu atšķirība ir jāņem vērā lidmašīnām un raķetēm, kuras tiek palaistas kosmosā. Ja tev būtu milzīga papīra lidmašīna, kuru tu no ekvatora palaistu tieši uz Ziemeļiem, tev loģiski liktos, ka tā lidos taisni uz ziemeļiem. Taču tādēļ, ka palaišanas brīdī lidmašīna griežas ātrāk ap Zemes centru nekā tā grieztos ziemeļos, tā veiks loku pa labi. To pazīst kā Koriolisa efektu. Tā paša iemesla dēļ viesuļvētras ziemeļu puslodē griežas pulksteņrādītāja virzienā, bet dienvidu puslodē pretēji pulksteņa rādītāja virzienam.