Mūsdienās ir zināmas vairākas galvenās asinsgrupas, taču ideja par asinsgrupām tika apstiprināta tikai 1900. gadā un ceļš līdz tam bija ilgs un grūts.

Mūsdienās ir zināmas vairākas galvenās asinsgrupas, taču ideja par asinsgrupām tika apstiprināta tikai 1900. gadā un ceļš līdz tam bija ilgs un grūts.

Uz eritrocītu virsmas ir īpašas vielas (aglutinogēni), kas, kombinējoties ar plazmā esošajām vielām (aglutinīniem) var izsaukt asiņu salipšanu, jeb aglutināciju. Ja asinīs notiek aglutinācija, tad eritrocīti salīp piciņās, aizsprosto asinsvadus un cilvēks mirst. Ir zināmi vairāki desmiti aglutinogēnu, no kuriem svarīgākie ir ABO sistēmas aglutinogēni (O, A, B, AB), Rh (+ vai -), Kell, Lewis sistēmas un citi aglutinogēni.

Taču tās ir tikai pamatgrupas. Ik pa laikam tiek atklātas jaunas asins grupas, kuras iedalās vēl sīkāk. 2012. gadā pētnieki atklāja divas jaunas asins grupas – Junior un Langereis. Un tās nav vienīgās. Starptautiskā Asins Pārliešanas biedrība ir izveidojusi sarakstu ar vismaz 28 asins grupām un sistēmām, kurām visām ir tādi nosaukumi kā Diego un Kidd, atkarībā no to atklājēja vārda.

Asins grupa ir svarīga informācija, kas jāzina medicīnas darbiniekiem. Atkarībā no asins grupas, nedaudz var atšķirties vēža ārstēšana un var tikt efektīvāk veikta orgānu transplantācija. Arī grūtniecēm asins grupa var iespaidot dzemdību veiksmīgu iznākumu. Piemēram, sievietēm ar Junior asins grupu var rasties būtiskas veselības problēmas grūtniecības laikā.

Lai gan cilvēki ir atklājuši šīs dažādās asins grupas, tomēr nav skaidri zināms, kādēļ tās vispār ir radušās. Viena no teorijām ir tāda, ka no O asins grupas, kas ir visizplatītākā Āfrikā, attīstījās citas asins grupas, lai cilvēka organisms spētu efektīvāk cīnīties ar slimībām, piemēram, malāriju.

Ideja par asins pārliešanu un aizdomas par to, ka eksistē dažādi asins tipi, radās jau renesanses laikā Eiropā. Tajos laikos loģiski šķita, ka var pārliet cita cilvēka asinis, ja ir radies liels asins zudums, taču bieži vien cilvēks no šādas asins pārliešanas mira. Dažreiz tieši otrādi – uzlabojās veselības stāvoklis. Pētnieki tolaik nezināja, kādēļ tā notiek. Tika veikti dažādi eksperimenti, lai to noskaidrotu. Pārliešanai tika izmantotas pat dzīvnieku asinis. Kāds ārsts izmantoja govs asinis, kuras pārlēja vienam no saviem pacientiem. Viņa pacients nomira pēc divām dienām.

Apstiprinājumu tam, ka cilvēkam ir dažādi asins tipi, sniedza britu ārsts Džeimss Blandells, kurš 1817. gadā novēroja kā viena no viņa pacientēm mira asins zuduma dēļ pēc dzemdībām. Viņš zināja, ka dzīvniekiem ir dažādi asins tipi un ka pārlejot cilvēkam cita cilvēka asinis iznākums bieži vien ir letāls, taču ne vienmēr. Tas nozīmēja, ka asinīs jābūt kaut kam, kas atšķir tās vienu no otras. Veicot dažādus pētījumus un eksperimentus, tikai 1901. gadā Karls Landšteiners atklāja, ka asinīs atrodas īpašas olbaltumvielas, kas nosaka asins tipu un veiksmīgu vai letālu asins pārliešanu.

Karls Landšteiners atklāja 3 asins grupas – A, B un C (kuru viņš vēlāk pārdēvēja par 0). Landšteiners aprakstīja reakciju modeļus, kuros asins serums tika sajaukts ar eritrocītiem, tā atklājot saderīgas un nesaderīgas kombinācijas starp asinsgrupām. Ārsts par savu atklājumu saņēma Nobela prēmiju.

Gadu vēlāk Alfrēds fon Dekastello un Adriano Sturli, divi Landšteinera kolēģi, noteica ceturto asinsgrupu – AB.