Smēķēšana ir viens no galvenajiem plaušu vēža riska faktoriem. Kas liek cilvēkiem tomēr turpināt smēķēt un kādēļ tik grūti ir atmest smēķēšanu?

Smēķēšana ir viens no galvenajiem plaušu vēža riska faktoriem. Kas liek cilvēkiem tomēr turpināt smēķēt un kādēļ tik grūti ir atmest smēķēšanu?

Kad kāds piemin atkarību, tad vienmēr ir nepieciešams izšķirt divus dažādus atkarību veidus. Pirmais no tiem ir fiziska atkarība. Šāda atkarība rodas, kad ķermenī nokļūst viela, kuras klātbūtne iespaido organismu fiziskā veidā. Organisms pārkārto savus procesus tā, lai tie atbilstu jaunās vielas klātesamības izraisošajam efektam. Ja fizisko atkarību izraisošā viela pēkšņi organismā vairs nenonāk, tad rodas abstinences simptomi, piemēram, slikta dūša, sāpes krūtīs, galvassāpes un sāpes locītavās, krampji, nekontrolējama svīšana un elpas trūkums.

Alkohols ir lielisks piemērs, lai ilustrētu fizisko atkarību. Ja cilvēks ikdienā to neuzņem, bet tad pēkšņi izdzer lielu daudzumu alkoholu saturošu dzērienu, tad rodas organisma atbildes reakcija, kas izpaužas kā vemšana vai pat bezsamaņa un elpas apstāšanās. Ja cilvēks turpina lietot alkoholu, tad ar laiku organismā rodas tolerance pret alkoholu. Šajā brīdī cilvēks var kļūt fiziski atkarīgs no alkohola. Strauji pārtraucot to lietot, rodas iepriekš aprakstītie abstinences simptomi.

Otrs atkarības veids ir psiholoģiskā atkarība. Piemēram, azartspēles, augsta riska uzvedība (izpletņlēkšana, lēkšana ar gumiju) vai tamlīdzīgas darbības spēj radīt psiholoģisku apmierinājumu, kas norit ar to smadzeņu daļu stimulēšanu, kas atbild par baudas sajūtas rašanos. Ar laiku cilvēks var kļūt atkarīgs no darbībām, kas stimulē šīs smadzeņu daļas un cilvēks kļūst psiholoģiski atkarīgs.

Nikotīns un citas vielas, piemēram, heroīns un alkohols spēj radīt gan, fizisku, gan psiholoģisku atkarību. Nikotīns ir dabiska viela, kuru dabā visbiežāk var atrast tabakas auga lapās. Izkaltētas tabakas lapas satur aptuveni 3 – 6% nikotīna. Nikotīns organismā savienojas ar n-acetilholīna receptoriem (NACr), kas galvenokārt koncentrējas divās organisma daļās – virsnierēs un centrālajā nervu sistēmā (CNS). Kad nikotīns savienojas ar savu receptoru galvas smadzenēs, tad izdalās par labsajūtu atbildoši neiromediātori, piemēram, dopamīns.

Tabakas dūmi tāpat satur monoamīnoksidāzes (MAO) inhibītorus jeb vielas, kas aptur MAO darbību. MAO ir nepieciešams, jo tas sašķeļ labsajūtu izraisošos neiromediātorus – dopamīnu, serotonīnu un norepinefrīnu, tādēļ MAO inhibītoru ietekmē šie neiromediātori netiek sašķelti un uzkrājas vairāk nekā parasti. Pēc tabakas dūma ieelpošanas šī ķīmisko reakciju kaskāde sākas aptuveni pēc 7 sekundēm un pilnībā izbeidzas pēc aptuveni 2 stundām. Šāda pēkšņa šo vielu ietekme ir tā, kas rada tik lielu nepieciešamību pēc vēl vienas nikotīna devas.

Virsnierēs nikotīns palielina kalcija ieplūšanu noteiktās šūnās un asinīs izdalās liels daudzums epinefrīna jeb adrenalīna, kas paaugstina asinsspiedienu, paātrina sirdsdarbību, elpošanas frekvenci un cukura līmeni asinīs.

Jo vairāk organismā nonāk nikotīns, jo stiprāk izpaužas tā toksiskā daba. Vienas cigaretes izsmēķēšanas rezultātā organismā nonāk aptuveni 1mg nikotīna, kas mēreni stimulē smadzeņu labsajūtas receptorus. Lielākas nikotīna devas ietekmē organisms atbildēs ar pretreakciju – vemšanu, sāpēm vēderā, galvassāpēm, muskuļu sāpēm, krampjiem un elpošanas mazspēju. Savukārt 40 – 60 mg nikotīna spēj cilvēkam izraisīt nāvi.

Nikotīna fiziskās un psiholoģiskās atkarības īpašības izpaužas, kad cilvēks pārtrauc to uzņemt organismā. Smadzenes bija pieradušas pie palielinātas dopamīna un citu neiromediātoru pieplūdes, tādēļ, kad tas nenotiek, rodas abstinences simptomi. Fiziskie simptomi izpaužas daudz maigāk nekā tas ir ar citām vielām, piemēram, heroīnu, alkoholu vai metamfetamīnu. Fizisko simptomu izpausme ir atkarīga no tā, cik daudz un bieži cilvēks smēķēja. Parasti abstinences simptomi sākas 2 -3 stundas pēc pēdējās cigaretes izsmēķēšanas un to maksimums tiek sasniegts pēc 2 -3 dienām. Šie simptomi parasti izpaužas kā trauksme, depresija, miega traucējumi, miegainums, galvassāpes, palielināta apetīte, koncentrēšanās grūtības un nemiera sajūta. Kad organisms beidzot pārkārtosies un atkal pieradīs pie normāla neiromediātoru līmeņa smadzenēs, fiziskie abstinences simptomi izzudīs. Tomēr ne visi cilvēki spēj izturēt šo periodu un viņiem jau ir nepieciešama rūpīga medicīniskā un psiholoģiskā palīdzība.