Pēdējos pāris tūkstošus gadu filosofi apgalvoja, ka ūdenim nav garšas. Ūdens tika uzskatīts par garšas sajūtas pašu pamatu – par savdabīgu nulles pozīciju. Tas, kas acīm ir tumsa vai ausīm klusums, mēlei bija ūdens.

Pēdējos pāris tūkstošus gadu filosofi apgalvoja, ka ūdenim nav garšas. Ūdens tika uzskatīts par garšas sajūtas pašu pamatu – par savdabīgu nulles pozīciju. Tas, kas acīm ir tumsa vai ausīm klusums, mēlei bija ūdens. Šo uzskatu nostiprināja Aristotelis, kurš uzskatīja, ka ūdens ir garšu nesējvide.

Taču pamazām zinātnieki saprata, ka destilētam ūdenim piemīt garšas nianses. Daži to sajuta viegli rūgtu, bet citi tā garšu aprakstīja kā pliekanu. Līdz 1920. gadiem valdīja uzskats, ka tīra ūdens garša ir atkarīga no tā, ko tu ēdi pirms tam. Ēdienu molekulas, kuras palika mutes dobumā mākslīgi piešķīra destilētam ūdenim garšu.

1960. un 1970. gados Jeila Universitātes psiholoģe Linda Bartošuka uzrakstīja dažus rakstus par ūdens pēcgāršu. Bartušoka uzskatīja, ka ēdot vai dzerot garšas receptori pierod pie garšas līdzīgi kā izejot gaišā dienā laukā acis pierod pie spilgtās gaismas. Izskalojot mutes dobumu pēc ēšanas rodas raksturīga pēcgarša, kuru var salīdzināt ar mainīgas krāsas punktu uz baltas papīra lapas, kuru cilvēks redz pēc tam, kad ir skatījies uz spožu gaismas avotu.

Psihologu un citu pētnieku vidū tā kļuva par dogmu – ūdenim piemīt garša, bet tā ir tikai vāja pēcgarša, kas rodas šūnās tām pierodot pie nulles garšas. Taču pēdējo gadu laikā ir veikti jauni pētījumi, kas parāda, ka ūdenim varētu piemist pašam sava garša. 2000. gada sākumā veikts pētījums uzrādīja, ka gan cilvēka, gan žurku smadzenes reaģē ļoti specifiski uz ūdeni. Aptuveni tajā pašā laikā pētnieki no Jūtas Universitātes atklāja, ka garšu uztverošajās šūnās ir akvaporīni – kanāli, kas ļauj brīvi ieplūst un izplūst ūdenim šūnā. Tas varēja norādīt uz to, ka ūdens spēj stimulēt garšu uztverošās šūnas tiešā veidā.

Ir zināms, ka kukaiņi spēj sajust ūdens garšu. Piemēram, augļu mušiņas spēj uztvert garšu caur receptoriem, kas atrodas to pēdās, spārnos un snuķītī. Šie receptori ir tieši saistīti ar šūnām, kas atbild ūdens garšas rašanos. Par spīti tam, lielākā daļa neirozinātnieku uzskata, ka zīdītājiem šāda spēja nepiemīt. Viena no pētniecēm, kas atklāja smadzenēs šūnas, kas reaģē specifiski tikai uz ūdeni, pat nolēma beigt pētījumus šajā jomā, jo vienkārši neviens tam netic.

Līdzīgu situāciju piedzīvoja kāds pētnieks no Djuka Universitātes, kurš atklāja ūdeni uztverošas šūnas žurku smadzeņu daļā, kas atbild par garšas rašanos. Viņš apgalvo, ka problēma ir tajā, ka citi pētnieki nav spējuši tādas atrast. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka pētnieki izmanto šiem eksperimentiem anestezētas žurkas un nosaka to garšas uztveri tikai mēles sākuma, bet, iespējams, ūdens garšu uztverošie receptori būtu jāmeklē mēles mugurpusē.