Radīt pēcnācēju principā nav grūts pasākums – katrai sugai, pat ne tik gudrai, tas izdodas! Vēl ir tādas sugas, kurām tiek dota iespēja tikt pie pēcnācēja, bet viņi izvēlas to nedarīt. Te būs apkopoti 5 šausminošākie veidi, kā notiek vairošanās dažām būtnēm.

5.Jūras uts mazuļi piedzimst, APĒDOT SAVU MAMMU NO IEKŠAS!

Jūras uts eksistē tikai viena iemesla dēļ: lai taptu šāds raksts. Diemžēl šīs radības ir maznozīmīgas un, manuprāt, vispār liekas. Tās nav ēdamas un nekāda citāda labuma no tām nav. Utis piesārņo okeānu un parazitē uz zivīm. Ir simtiem jūras utu sugas, viena par otru pretīgākas un nejaukākas. Vairošanās sākas, kad utu tēviņš kļūst gribošs. Tas vienkārši tver katru utu mātīti , kura pagadās tam ceļā (pat virs 25 mātītēm vienā reizē). Tiem nav ne priekšspēles, ne intereses, ne simpātijas – vienkārši process. Utu mazuļi nerodas mātītei izdējot oliņas, tie piedzimst dzīvi apēdot savu māti no iekšas. No mātes pāri paliek tikai čaula.

4.Kāmji APĒD savus bērnus, kad sajūt vismazākās briesmas.

Vislielākā tieksme aizsargāt savu mazuli ir dzīvniekam. Lielākā daļa draudu gadījumā tos noslēpj drošā paslēptuvē, jeb metas brutālā cīņā ar draudu radītāju. Kāmju mammām ir savādāka nostāja šādos gadījumos.  Ja tā sajūt apdraudējumu saviem mazuļiem pirmajās dzīves nedēļās, viņas savus mazuļus APĒD! Kurš gan varētu iedomāties, ka mazais, pūkainais radījums ir spējīgs uz tādu pavērsienu. Kāmis tos nenogalina, bet lēnām norij. Tie ir dabīgi mātes instinkti – brutāli norīt savus aklos, pīkstošos, kailos mazuļus. Ja mazuļi ir piedzimuši pārlieku daudz, tad tiek apēsti daži, lai palikušajiem būtu gana barības. Tikko dzimušus kāmīšus nedrīkst aiztikt ar rokām, jo tas izraisa mātītē paniku un sekas ir kanibālisms. Lai neveicinātu mazuļu apēšanu, pāris nedēļas pēc mazuļu nākšanas pasaulē, netraucējiet mātīti. Pat tad, kad liekat barību un ūdeni, neskatieties uz jaundzimušajiem mazuļiem. Kāmju mātīte ievērojot to, ka jūs vērojat viņas jaundzimušos mazuļus, var uztraukties un tālākās sekas jūs jau zināt.

3.Kuņģa perētājvarde norij savas oliņas un izvemj mazuļus.

Šī varde pazīstama arī kā Austrālijas pīļknābja varde, jo ja tu mazliet ieskaties vardes formās, tad tā līdzinās pīļknābim. Šī mazā īgņa ļauj tēviņam apaugļot tās olas, pataupot savu enerģiju mirklim, kad tā būs visvairāk vajadzīga. Inkubācijas periodā, tā norij savas oliņas. Normālā situācijā, iemetot nedzimušo mazuļu oliņas kuņģa sulā, tās tiktu iznīcinātas, bet ne šajā gadījumā. Sešu nedēļu laikā no oliņām ir izveidojušies mazuļi, kuri meklē izeju. Ir tikai divi izvēles varianti. Uzminiet, kuru no tiem mazuļi izvēlas? Tieši tā! Kuņģa perētājvarde izvemj savus mazuļus. Inkubācijas periodā mātīte neēda, lai barība neaizņemtu lieku vietu kuņģī. Visu šo laiku viņa uzņēma skābekli caur ādu, lai varētu izdzīvot.  Diemžēl, šī varde ir izmirusi! Dienvidu kuņģa perētājvarde pēdējo reiz tika manīta 1979. gadā. Sakarā ar šīs varžu sugas izzušanu bija skaidrs, ka vardes ir briesmās un nepieciešams veikt monitoringu. Veicot pārbaudes, netika reģistrēts neparasts ūdens piesārņojuma līmenis, ūdens pH bija stabils un populāciju izmaiņas nebija saistītas ar vides traucējumiem vai pārmaiņām ūdenī. Visas varžu sugas, kas cieta no nozīmīgiem zudumiem, bija straumē dzīvojošas sugas, norādot uz to, ka problēma ir saistīta ar dzīves vidi. Pārbaudes atklāja citrīdiju sēnes klātbūtni varžu ādas keratinizētajā slānī un akūtus bojājumus dažos iekšējos orgānos.

2.Delfīni grūtniecības laikā kļūst tik smagi, ka nevar peldēt.

Daudzas sievietes grūtniecības laikā jūtas daudz smagākas, nekā patiesībā ir. Savukārt delfīnu mātītes patiešām kļūst ļoti daudz smagākas. Tās kļūst par 50 procentiem smagākas nekā gaidāmais mazulis.  Tātad, ja vidēji delfīns sver aptuveni 380-400 mārciņas, tad grūtniecības laikā tas pieņemas vēl par 200 mārciņām, no kurām lielākā daļa nemaz nav gaidāmā mazuļa svars. Delfīnu skaits krītas, jo šis stāvoklis grūtniecības laikā ir apgrūtinājums aizpeldēt no briesmām. Izņemot cilvēkus, delfīniem ir tikai daži ienaidnieki. Dažām sugām nav neviena ienaidnieka, tās pašas ir plēsīgas un bieds jūras zīdītājiem. Delfīnus, īpaši mazuļus un pusaudžus apdraud dažas haizivju sugas: vēršhaizivs, tumšā haizivs, tīģerhaizivs un lielā baltā haizivs. Arī zobenvaļi medī mazāko sugu delfīnus. Delfīni bieži tiek nāvējoši traumēti ar laivu dzenskrūvēm. Daudzi  tiek nogalināti, zvejojot tunčus. Tie sapinas tunčiem izmestajos tīklos un iet bojā. Delfīni vidēji pārvietojas 5-12 km stundā, ātrākie var sasniegt pat 32 km/h. Mazuļa gaidību laikā peldēšana ir neiespējama, jo delfīni kļūst ļoti neveikli.

1.Gigantiskais astoņkājis badojās līdz nāvei, lai laistu pasaulē mazuļus, kuri gandrīz nekad neizdzīvo.

Astoņkāja dzīves mērķis ir radīt pēcnācējus un pēc tam mirt. Astoņkāju  mātes mirst pēc tam kad oliņas ir izšķīlušās, bet tēviņi mirst  pāris mēnešus pēc pārošanās. Vairošanās laikā astoņkājis izdēj aptuveni 50000-75000 oliņas un pārstāj baroties, lai apsargātu savus mazuļus. Mātīte par olām rūpējas ļoti uzmanīgi, ne tikai dienu un nakti aizsargājot no ienaidniekiem, bet arī maigi dzenot olu virzienā ar skābekli bagātinātu ūdeni. Inkubācijas periods ilgst 6-10 mēnešus un visu šo laiku mātīte neēd. Inkubācijas periods atkarīgs no ūdens temperatūras un vēl dažādiem citiem faktoriem.  Kad mazuļi ir izšķīlušies, māte ar pēdējiem spēkiem aizpūš mazuļus no sevīm, lai tie var patstāvīgi dzīvot.  Pēc tam viņa mirst. Arī mazuļi lielākā daļa neizdzīvo. No 50 000 bērniem, parasti viens tēviņš un viena mātīte izdzīvo, kolīdz pārojas atkal.