Kas ir bailīgāk: eiro vērtības kursa kritums vai arī dīvains klauns tumšā stūrī? Abos gadījumos mēs izjūtam sava veida bailes, tomēr šo baiļu raksturs ir atšķirīgs. Bailes kalpo par atbildi dažādiem stimulantiem. Tukšuma sajūta vēderā, paātrināta sirdsdarbība un pulss, nervozitāte – mūsu smadzenes katru reizi reaģē, balstoties uz ieprogrammētu scenāriju. Bet kāpēc evolūcijas laikā cilvēkam nav izdevies atbrīvoties no šīm dīvainām sajūtām un kāda ir baiļu īstā daba?

Iedomājieties situāciju, ka jūs sēžat pie sevis mājās pilnīgā tumsā, skatāties asa sižeta filmu, un pēkšņi atveras logs. Visticamāk, jūs noraustīsieties no bailēm, bet pēc brīža sapratīsiet, ka neviens nemēģina iekļūt pa logu, un tas ir tikai caurvējš. Tomēr ķermenī nostrādās pašaizsargāšanās mehānisms.

Mēs „iemācījāmies baidīties” pēc tā, kā evolucionēja mūsu smadzenes, un bailes kļuva par tik pat ļoti svarīgu mūsu dzīves sastāvdaļu, kā elpošana un gremošana. Šī aizsargfunkcija palīdzēja mūsu senčiem izdzīvot. Tieši bailes lika viņiem bēgt no dažādiem kukaiņiem, kuriem piemita nāvējoši dzeloņi, kā arī lika ļoti prātīgi pārvietoties pa džungļiem, lai nenokļūtu plēsēju kārajās mutēs. Interesanti, ka gan cilvēka smadzenes, gan arī dažu dzīvnieku smadzenes (piemēram, žurku) uz bīstamām situācijām reaģē gandrīz identiski, lai gan pašas situācijas būtiski atšķiras.

Daži zinātnieki saredz to, ka baiļu cēlonis slēpjas katra indivīda personīgajā pieredzē: piemēram, dažiem cilvēkiem ir paniskas bailes no čūskām, savukārt citi tās tur mājās mājdzīvnieku vietā. Vienkāršāk sakot, katram indivīdam ir savs personīgais baiļu saraksts, tomēr problēma slēpjas tajā, ka zinātnieki nespēj izmērīt bailes (kā arī emocijas, kā tādas), tāpēc pētīt šo unikālo parādību ir diezgan sarežģīti.

Bailes ir diezgan lipīgas. Jo mēs bieži vien baidāmies, kad uzzinām par citu cilvēku negatīvo pieredzi. Piemēram, ja cilvēkam no sākuma nav bijis bail braukt ar stopiem, bet pēc tam, kad viņš ir dzirdējis kādu šausmīgu atgadījumu par to, ka stopētājs ir ticis nogalināts, arī viņā rodas baiļu sajūta, ka tas varētu atgadīties ar viņu.

Tomēr, neskatoties uz šīs parādības sarežģītību, bailes tomēr ir tikai mūsu smadzeņu reakcija uz stresa stimulu.

Zinātnieki izmanto dažādas tehnoloģijas, lai labāk izprastu baiļu dabu. Eksperimenta laikā brīvprātīgajiem dalībniekiem tika rādītas fotogrāfijas uz kurām bija attēloti nobijušies cilvēki. Šādā veidā, eksperimenta veicēji pētīja smadzeņu impulsus ar magnētiskās rezonanses tomogrāfiju. Beigās viņi secināja, ka galveno lomu šajā procesā spēlē tikai dažas smadzeņu daļas.

Sociologs Magrijs Kerrs uzskata, ka neviens nevēlas savā dzīvē piedzīvot dzīvībai bīstamas situācijas, tomēr ir daži cilvēki (un tādu ir ļoti daudz),  kuri izbauda vieglu izbīli. Pētījumi pierāda, ka dažādiem cilvēkiem atšķiras reakcija uz stresu. Viens no pamathormoniem, kas izdalās stresa situācijās, ir dofamīns; dažiem cilvēkiem izdalās vairāk dofomīna, bet citiem mazāk. Tas nozīmē tikai to, ka daļa sabiedrības tiešām izbauda riskantas un biedējošas situācijas. Tomēr, lai saņemtu maksimālu baudu, svarīgs nosacījums ir, lai būtu nodrošināta droša vide un būtu pārliecība, ka viss drīzumā veiksmīgi beigsies.

Dažreiz liekas, ka bailes vispār nav iespējams loģiski izskaidrot. Piemēram, kādas briesmas gan var radīt senatnīgas lelles vai galva, kas izgrebta no arbūza? Visas šīs lietas bieži vien tiek izmantotas šausmu filmās, un, lai gan nerada briesmas, tās nes sevī noslēpumainību un kaut ko neizskaidrojamu.

Psihologs Džeims Girs ir izstrādājis veselu sistēmu ar kuras palīdzību viņš centās noskaidrot, kas mūs visvairāk baida. Izrādījās, ka cilvēkus visvairāk baida nosmakšana, teroristi, zirnekļi, čūskas, atomkarš un citas lietas, tomēr šīm sajūtām nav nekas kopīgs ar tām briesmīgajām izjūtām, ko piedzīvojam, piemēram, naktī, kad dzirdam troksni blakus istabā, kurā it kā nevajadzētu būt nevienai dzīvai radībai.

Atslēgvārds, kas apvieno visas šī šausmīgās lietas – nenoteiktība. Piemēram, maskas un klaunu kosmētikas kārta slēpj viņu patiesās emocijas, tāpēc bieži vien pat pavisam neitrālas maskas var izrādīties šausmīgas dēļ nenoteiktības, ko tās sevī nes. Šīs maskas slēpj cilvēka patiesās emocijas, tāpēc cilvēks nevar saprast, vai šī lieta ir bīstama vai tomēr nē.  Zinātnieks Frensis Endrijū ir aprakstījis dažas pazīmes, kas rada cilvēkos baildes. Kā izrādījās, šis saraksts iekļauj tādas lietas kā dīvainus smaidus, garus pirkstus, bālu ādu, maisiņus zem acīm, dīvainu apģērbu un citas lietas. Šīs pazīmes cilvēkam liek domāt, ka viņa priekšā stāv nevis cilvēks, bet gan līķis vai zombijs, tādā veidā automātisko radot baiļu sajūtu.

Izplatītākās bailes

• Toksikofobija – bailes saindēties
• Niktofobija – bailes no tumsas
• Aerofobija – bailes no lidošanas
• Peirafobija – bailes no uzstāšanās publikas priekšā
• Arahnafobija – bailes no zirnekļiem
• Tanatofobija – bailes no nāves
• Klaustrofobija – bailes no mazām telpām
• Akvafobija – bailes no ūdens
• Akrofobija- bailes no augstuma
• Autofobija – bailes palikt vienam

Bailes un citas ekstrēmas sajūtas padara šo pasauli daudz krāšņāku un mums ir nepieciešamas šīs krāsas. Pateicoties bailēm, mūsu senči spēja izdzīvot miljoniem gadu.  Savukārt šobrīd bailes mums liek domāt par savu dzīvi, izkāpt no komforta zonas un mēģināt kaut ko sasniegt, lai nevajadzētu pavadīt dzīvi nabadzībā. Kā teicis romiešu filosofs Seneka: „Ja gribi atbrīvoties no jebkura satraukuma, tad iedomājies, ka tas, no kā tu baidies, katrā ziņā pienāks, un, lai arī kāda būtu šī nelaime, nospried, ko tā tev nozīmē, un novērtē savas bailes: tad noteikti sapratīsi, ka tas, kas tevi baida, vai nu nav nekas liels, vai nav nekas ilgstošs.”