Mūsdienās par radiācijas bīstamību ir informēti ne tikai ļaudis, kuriem ar šo neredzamo ienaidnieku ir jāsaskaras ikdienā, bet arī parastie cilvēki.

Mūsdienās par radiācijas bīstamību ir informēti ne tikai ļaudis, kuriem ar šo neredzamo ienaidnieku ir jāsaskaras ikdienā, bet arī parastie cilvēki. Filmas un skola ir iemācījusi, ka radiācija spēj būt ne tikai nāvējoša, bet arī radīt neatgriezeniskas izmaiņas ģenētiskajā kodā, kas var tikt nodotas vairāku paaudžu garumā.

Taču ne tik senā pagātnē cilvēki to neuzskatīja par tik lielu ļaunumu kā mūsdienās. Tika organizētas ballītes, kuru galvenais mērķis bija novērot atombumbu sprādzienus. Cilvēki pirka rokaspulksteņus, kuru ciparnīcas bija nokrāsotas ar radioluminescentu krāsu, bet daži mediķi to uzskatīja par līdzekli, kas spēs izārstēt no daudzām slimībām.

Taču līdz ar plutonija atklāšanu, kļuva skaidrs, ka radiācija ir daudz bīstamāka nekā iepriekš tika uzskatīts. Taču cik bīstama? Lai to noskaidrotu vajadzēja veikt pētījumu. Pētījumus veica ASV militārā armija, kurai ētika un morāle tolaik bija sveša lieta.

Plāns bija visai nežēlīgs – injicēt dažādas koncentrācijas plutonija šķīdumu cilvēkiem, kuri par to neko nenojaustu un novērot radioaktīvās vielas radīto efektu. Pētījuma veicēji nolēma izmantot cilvēkus, kuri tika uzskatīti par nedziedināmi slimiem, un būtu tik un tā drīzumā nomiruši neatkarīgi no plutonija, kuru viņiem ievadīja. Kopumā par izmēģinājuma trusīšiem kļuva 18 cilvēku no trim dažādām vietām ASV, ieskaitot Kalifornijas Universitātes slimnīcu Sanfrancisko. Pirmais cilvēks, kuram ievadīja plutoniju, bija 50 gadus vecais Alberts Stīvens – krāsotājs no Kalifornijas (ar segvārdu CAL-1). Tika uzskatīts, ka viņš ir piemērots šim eksperimentam, jo slimoja ar kuņģa vēzi.

1945. gadā Stīvensam ievadīja divus dažādus plutonija izotopus. Kopumā viņa asinīs nonāca 0,95 mikrogrami plutonija, kas ir milzīga deva šādam radioaktīvam elementam. Četras dienas pēc šī notikuma Stīvensam bija paredzēta biopsija. Biopsijas laikā tika paņemts neliels gabaliņš no Stīvensa kuņģa un atklājās, ka viņam nemaz nebija vēzis, bet gan ļoti liela kuņģa čūla, kuras simptomi stipri atgādināja vēža simptomus. Stīvensam nepateica, ka viņam ir čūla, bet tā vietā paziņoja, ka viņš ir brīnumainā kārtā izveseļojies no vēža.

Viņu turpināja novērot un apstrādāt ar plutoniju. Gada laikā viņš saņēma 60 reizes lielāku devu nekā strādniekiem tiek pieļauts mūsdienās. Stīvens nodzīvoja vēl 20 gadus ar plutoniju asinīs un pašam to neapzinoties bija kļuvis par staigājošu radioaktīvu būtni. Viņš mira 79 gadu vecumā no sirdskaites, kurai kā domājams nebija sakara ar plutoniju.

Pārējiem pētījuma dalībniekiem tik labi nepaveicās. Visi viņi nomira, kā bija paredzēts no savām jau esošajām saslimšanām.