1859. gadā uz Saules radās tik liels uzliesmojums, ka ziņas par ziemeļblāzmu un dienvidblāzmu nāca no tādām pasaules teritorijām, kur to nenovēroja nekad. Kas notiktu, ja tas atkārtotos mūsdienās?

1859. gadā uz Saules radās tik liels uzliesmojums, ka ziņas par ziemeļblāzmu un dienvidblāzmu nāca no tādām pasaules teritorijām, kur to nenovēroja nekad. Kas notiktu, ja tas atkārtotos mūsdienās?

Ričards Karingtons bija astronoms, kurš 1859. gadā uz Saules pamanīja kaut ko neparastu – melnie plankumi bija kļuvuši neparasti lieli un to bija daudz vairāk nekā parasti. Cenšoties izdomāt, ko tas varētu nozīmēt, viņš pamanīja divus milzīgus gaismas uzliesmojumus uz Saules virsmas. Vairākas stundas vēlāk Zemi sasniedza ģeomagnētiskā vētra, kuras enerģijas daudzums ir pielīdzināms 10 ūdeņraža bumbu eksplozijai.

Tajā laikā galvenais saziņas līdzeklis bija telegrāfs. Telegrāfa tīkli tika burtiski iznīcināti – telegrāfu torņi eksplodēja izdalot krāšņas dzirksteles. Daudzi telegrāfu operātori saņēma spēcīgus elektriskos triecienus, bet citiem atlika vien novērot, kā viņu ierīces sadeg.

No visas pasaules pienāca ziņas par spēcīgām mirgojošām gaismām, kas bija ziemeļblāzma vai pretējā zemes polā attiecīgi dienvidblāzma. Pat ekvatoriālajos rajonos varēja novērot šo krāšņu parādību, kas bija neparasti gaiša. Daudzi cilvēki mēdza naktī pamosties, jo domāja, ka ir jau rīts, bet atklāja to, ka debesis burtiski deg.

Tas bija pēdējo 500 gadu spēcīgākais Saules uzliesmojums. Ja tikpat spēcīgs uzliesmojums notiktu mūsdienās, satelīti izietu no ierindas, kas ietekmētu GPS darbību un automašīnu satiksmi. Tāpat šāds notikums spētu iznīcināt lielos elektrotīklu transformātorus un lielākās pasaules pilsēta varētu iegrimt tumsā pat uz gadu. Par laimi mums būtu aptuveni 12 stundas laika, lai tam visam sagatavotos.