Zinātne nav iedomāja bez eksperimentiem. Daži no tiem pārsteidz ar savu cietsirdību, savukārt citi šokē ar iegūtajiem rezultātiem. Viens gan ir pavisam skaidri zināms – cilvēka izziņa neaprobežojas, tāpēc visticamāk, ka  arī nākotnē mūs sagaida vēl nedzirdēti pētījumi, kas liks uz brīdi palikt bez elpas.

Ziloņi LSD ietekmē

Kādā piektdienā 1962. gada augustā Oklahomas Linkolnparka zoodārza direktors Vorens Tomass pacēla ieroci pret ziloni Tusko un iešāva viņam sēžamvietā ampulu ar halucinācijas izraisošo vielu LSD. Biezādaiņa asinsritē ieplūda 3000 reižu lielāka deva, nekā krāsainu filmiņu izsaukšanai lieto cilvēki. Tusko apgriezās ap savu asi, skaļi notaurējās un ar pamatīgu blīkšķi nogāzās zemē. Zoodārza darbinieki tā arī neuzzināja, ko redzēja zilonis, jo pāris minūšu laikā viņš bija miris. V.Tomass izmeklēšanā apgalvoja, ka nāve iestājusies zinātniska pētījuma laikā. Viņš esot vēlējies pārbaudīt teoriju, ka LSD ietekmē ziloņi kļūst agresīvi un no viņu kakla dziedzeriem izdalās lipīgs šķidrums. Četrus mēnešus vēlāk zinātnieku komanda žurnālā Science publicēja ziņojumu par eksperimentu, kurā rezumēja: “Šķiet, ka zilonis ir ļoti jutīgs pret LSD iedarbību.” Pēc 20 gadiem Kalifornijas Universitātes zinātnieks Ronalds Sīgels nolēma veikt līdzīgu eksperimentu, iedodot diviem ziloņiem LSD dozu. Pirms tam viņam gan nācās dot rakstisku piekrišanu, ka viņš iegādāsies jaunus ziloņus, ja nu šie ziloņi ies bojā. Sīgels tomēr deva priekšroku LSD un ūdens šķidrumam nevis špricei. Izdzēruši zinātnieka doto maisījumu, viņi ne tikai nenomira, bet arī neizrādīja satraukumu. Ziloņi uzvedās mierīgi un izdvesa dīvainas skaņas. Pēc dažām stundām šiem dzīvnieki atgriezās sākotnējā stāvoklī. Sīgels norādīja, ka Tasko būtu varējis mirt no LSD, ja šī deva ir bijusi pārāk liela. Strīdi par šo notikumu turpinās joprojām.

Paklausības pētījums

Iedomājies, ka esi kļuvis par kāda psiholoģiska eksperimenta brīvprātīgo dalībnieku. Savukārt laboratorijā zinātnieks pasaka, ka nepieciešams, lai Tu nogalinātu nevainīgu cilvēku. Dabīgi, ka Tu atteiksies, bet viņš turpinās uzstāt, atsaucoties uz abu pušu līgumu, ka dalībnieks ir gatavs uz visu. Lielākā daļa cilvēku, analizējot šo situāciju, ir pārliecināti, ka nekad nepiekristu uz kaut ko tik ļoti šausmīgu. Tomēr 1960. Gada sākumā Stenlijs Milgrams veica interesantu un jau popularitāti ieguvušu eksperimentu, kas apliecināja, ka tomēr šajā jautājumā viss nav tik viennozīmīgs un optimistisks. Izrādās, ka „pareiza” lūguma izteikšana, liek praktiski ikvienam dalībniekam pakļauties un kļūt par slepkavu.  Milgrams paziņoja visiem dalībniekiem, ka viņi kļūs par eksperimenta dalībniekiem, kura mērķis ir noskaidrot, vai elektrošoka izmantošana palīdz mācīšanās procesā. Pētījumā ir divi dalībnieki (viens, kurš uzdod jautājumus, un otrs, kurš uz tiem atbild, nepareizas atbildes gadījumā saņemot triecienu ar elektrošoku) un eksperimenta vadītājs baltā virsvalkā. Lai arī nelaimīgais apmācāmais jau drīz sāk kliegt un sūdzēties par sirds problēmām, eksperimenta vadītājs apstiprina, ka pētījums ir jāturpina.  Divas trešdaļas turpina pakļaut apmācāmo arvien lielākam elektrošoka triecienam, neapstājoties arī tad, kad apmācāmais vairs nereaģē uz jautājumiem un nesniedz atbildes.

Divgalvainais Demihova suns

1954 gadā Vladimirs Demihovs satricināja pasauli, nodemonstrējot monstru, kurš tika aizveidots ķirurģiskā ceļā: divgalvainu suni. Vladimirs radija šo suni savā labaratorijā Maskavas reģionā. Viņš pāršuva kucēna galvu, plecus un priekšējās ķepas uz pieauguša Vācu aitu suņa kakla. Šis suns tika atrādīts visiem pasaules žurnālistiem. Apbrīnojami, ka galvas vienlaicīgi no trauka dzēra pienu, bet pēc tā radījums sažmiedzās no bailēm, kad piens sāka tecēt no kucēna galvas caur nogriezto barības vadu. Šis sasniegums momentāli tika izmantots Padomju Savienības politisko mērķu sasniegšanai, jo kalpoja par iemeslu palepoties ar medicīnas sasniegumiem.  Viņš turpināja šo eksperimentu. 15 gadu laikā viņš radīja aptuveni 20 divgalvainus suņus. Protams, neviens no viņiem ilgi nenodzīvoja. Šāda monstra dzīves ilguma rekords bija viens mēnesis. Pēc zinātnieka domām, šis eksperiments kļuva par ķirurģijas nozīmīgu atklājumu, jo arī cilvēkiem ir nepieciešams pārstādīt sirdi un nieres. Šis mērķis tika sasniegts 1967. Gadā, bet to īstenoja cits ārsts – Kristiāns Bārnards, kurš atzina, ka Dermihova eksperiments palīdzēja sasniegt viņa mērķi par ķirurģiju.

Suņa galvas dzīve

Izrādās, ka eksperiments, kura laikā tika radīts suns ar divām galvām, vēl nav tas trakākais, kas noticis zinātnes pasaulē. Jau Franču revolūcijas laikā, kad giljotīna tūkstošiem galvas aizsūtīja uz blakus stāvošo grozu, zinātnieku prātus nodarbināja jautājums – vai ir iespējams, ka galva spētu dzīvot arī bez ķermeņa? 1920. Gadā šādu eksperimentu veica padomju zinātnieks Sergejs Bruhonenko.  Viņš izveidoja primitīvu aparātu, kas palīdzēja veikt asins pārliešanu. Ar šī aparāta palīdzību viņš varēja uzturēt dzīvību suņa galvā, kas bija atdalīta no ķermeņa. Viena no šīm galvām tika demonstrēta PSRS fiziologu konferencē 1928. Gadā. Lai pierādītu, ka galva ir dzīva, zinātnieks sita ar āmuru pa galdu, kas izsauca galvas kustības, savukārt suņa acis vēl reaģēja uz gaismu. Viņš pat iebaroja sunim gabaliņu siera, kas otrā galā izkrita pa barošanas vadu. Šis eksperiments izsauca ažiotāžu visā Eiropā. Slavenais Bernards Šovs pat izteicās: „Mani piesaista ideja, ka manu galvu ir iespējams nocirst, bet es tik un tā spētu turpināt diktēt prozu un grāmatas, neuztraucoties par slimībām, par ģērbšanos un izģērbšanos, ēšanu, un citām lietām, kas nav saistītas ar literatūru.”

Heteroseksuālas uzvedības stimulēšana homoseksuāļos

1954 gadā Makgila universitātes darbinieki Džeims Olds (James Olds) un Pīters Milners (Peter Milner) atklāja, ka starpsienas smadzeņu daļa atbild par labu pašsajūtu. Šīs zonas elektriskā stimulācija izraisa stipru labsajūtu un lielu seksuālu uzbudinājumu. Viņi to nodemonstrēja, pievienojot vadu pie žurkas smadzenēm, un kad žurka saprata, ka var stimulēt pati sevi, spiežot uz pogas, viņa kā aptrakusi dauzija pa to pogu ar ātrumu līdz diviem tūkstošiem spiedienu minūtē. Šo atklājumu izmantoja Roberts Hiss 1970. Gadā. Viņš nolēma pārbaudīt, vai vairākkārtējā smadzeņu starpsienas zonas stimulācija pārvērtīs homoseksuālu cilvēku par heteroseksuālu.  Eksperimenta dalībnieks ieguva vārdu „Pacients B-19”. Pie smadzenēm viņam tika piestiprināti divi elektrības vadītāji. Pēc kāda laika pacients teica, ka pieaugot viņa seksuālais uzbudinājums. Hiss momentāli iedeva pacientam instumentus ar kuriem viņš varētu pats sevi apmierināt.  Jau pēc brīža pacients guva baudu. Sesijas laikā, kas ilga 3 stundas, pacients „baudas pogu” nospieda 1500 reizes. Viņu piemeklēja eiforija, tāpēc eksperimentu nācās apstādināt.  Šajā stadijā pacienta libido bija tik tālu samilzis, ka Hits nolēma pievērsties fināla etapam, kura laikā pacientam piedāvāja sievieti partneri, kura būtu ar mieru nodarboties ar viņu ar seksu. Heths saņēma no štata valdes atļauju uz to, ka eksperimentā piedalīsies 21 gadīgā prostitūta un viņš to ievietoja vienā istabā ar B-19. Tuvākās stundas laikā B-19 neko nedarīja, bet tad prostitūta ņēma iniciatīvu savās rokās un starp viņiem norisinājās dzimumakts. Hits to uztvēra kā pozitīvu rezultātu. Kas ar šo pacientu notika tālāk, nav zinams. Pēc zinātnieka sacītā, jaunais cilvēk atgriezās pie homoseksuālisma, tomēr kādu laiku viņam esot bijis romāns ar precētu sievieti. Pēc zinātnieka domām, tas liecina, ka eksperiments ir daļēji izdevies. Tomēr pēc šīs reizes Hits vairs nemēģināja cīnīties ar homoseksuālismu.