Infraskaņa ir elastīgo svārstību izplatīšanās dažādās vidēs un šo svārstību intervāls ir 0 – 20 Hz. Infraskaņu cilvēks nedzird, taču cilvēka ķermenis šo skaņu uztver neapzināti. Pētījumi infraskaņas jomā ir uzrādījuši dažus neparastus rezultātus.

Infraskaņa ir elastīgo svārstību izplatīšanās dažādās vidēs un šo svārstību intervāls ir 0 – 20 Hz. Infraskaņu cilvēks nedzird, taču cilvēka ķermenis šo skaņu uztver neapzināti. Pētījumi infraskaņas jomā ir uzrādījuši dažus neparastus rezultātus.

Dzirde ir viena no ātrākajām cilvēka maņām. Nav nekas neparasts, ka evolūcijas gaitā mūsos šī maņa attīstījās, jo mēs dzīvojam milzīgā gaisa okeānā, kurā nepārtraukti rodas skaņas viļņi. Cilvēka dzirdes aparāts ir ļoti jūtīga sistēma, kas uztver šos skaņas viļņus. Lielākā daļa cilvēku spēj izšķirt skaņu 20 – 20000 Hz frekvencē.

Lietas sāk kļūt dīvainas, kad cilvēka ausis sasniedz skaņa, kuras frekvence atrodas uz dzirdamības robežas. Augstas frekvences skaņa var viegli bojāt cilvēka bungādiņu, taču skaņas, kuru frekvence pārsniedz 20000 Hz dabā nav bieži sastopama. Turpretī zemas frekvences skaņas dabā ir ļoti bieža parādība. Sākot ar vilcieniem un beidzot ar vēju – ultrazemas frekvences skaņa jeb infraskaņa rodas mums visapkārt. Zemas frekvences skaņa parasti pavada zemestrīces, vulkāna izvirdumus, cunami un spēcīgus negaisus, tādēļ dzīvnieki, kas spēj dzirdēt infraskaņu mēdz meklēt patvērumu, izdzirdot šīs skaņas. Infraskaņa spēj ietekemēt ne tikai cilvēka fizisko, bet arī emocionālo stāvokli. Pirmie pētījumi infraskaņas ietekmē uz cilvēku sākās 1960. gados, kad atklājās, ka infraskaņa spēj pārsteidzoši viegli radīt cilvēkos trauksmes sajūtu.

Infraskaņa visspēcīgāk ietekmē cilvēka psiholoģisko stāvokli. Pagājušā gadsimta vidū Francijā veiktajos pētījumos atklājās, ka cilvēki, kurus pakļāva infraskaņas ietekmei, sāka ziņot par nepatīkamu trauksmes sajūtu, kuru pavadīja skumjas un sajūta, ka viņus kāds novēro no mugurpuses. Neliela daļa cilvēku ziņoja pat par redzes halucinācijām neskaidru tēlu veidā perifērajā redzē.

1998. gadā Vics Tendijs no Konventri Universitātes apkopoja pētījumu ar nosaukumu The Ghost in the Machine. Tajā viņš apraksta fenomenu, kas varētu izskaidrot vismaz daļu no cilvēku ziņojumiem par spoku un neizskaidrojamu parādību redzēšanu. Atklājās, ka 18 – 19 Hz skaņa spēj ievibrēt cilvēka acs ābolus, kā rezultātā var rasties redzes ilūzijas, kuras cilvēks parasti izskaidro kā kaut ko pārdabisku. Katra cilvēka acs āboli nedaudz atšķiras, tādēļ arī skaņas frekvences, kas spēj radīt šādas ilūzijas katram cilvēkam var nedaudz atšķirties. Taču pārliecinoši lielākajā daļā gadījumā runa ir par infraskaņu jeb skaņu zem 20 Hz diapazona.

Lielāko neskaidrību rada tas, kādēļ cilvēks evolūcijas gaitā nav izkopis spēju dzirdēt šīs zemās frekvences.