Ikdienā mēs mēdzam teikt, ka vēlamies nedaudz klusuma. Un tas ir saprotams, jo mēs nepārtraukti pavadām dzīvi vidē, kur zvana telefoni, brauc mašīnas, tiek atskaņota mūzika un cilvēki visu laiku sarunājas. Taču kas ir klusums un kā skaņas pilnīgs iztrūkums mūs ietekmētu?

Ikdienā mēs mēdzam teikt, ka vēlamies nedaudz klusuma. Un tas ir saprotams, jo mēs nepārtraukti pavadām dzīvi vidē, kur zvana telefoni, brauc mašīnas, tiek atskaņota mūzika un cilvēki visu laiku sarunājas. Taču kas ir klusums un kā skaņas pilnīgs iztrūkums mūs ietekmētu?

Parasti cilvēks par patīkami klusu telpu uzskatītu, ja skaņas stiprums tajā būtu aptuveni 30 decibeli. Dabas skaņas – putnu dziedāšana, ūdens tecēšana tālumā un koku čalošana – rada skaņas stiprumu, kas parasti nepārsniedz 40 decibelus. Savukārt normāla cilvēka elpošana nēparsniedz 10 decibelu slieksni.

Klusākā istaba pasaulē atrodas Orfield Labs laboratorijā Mineapolisā, ASV. Tā ir konstruēta tā, lai aizturētu maksimāli daudz ārējo trokšņu un absorbētu savās sienās iekšējos trokšņus, neradot nekādas atbalsis. Vidējais skaņas stiprums šajā istabā ir -9 decibeli. Ja tu atrastos šajā istabā viens, tad vienīgie skaņas avoti būtu tavi orgāni. Atrašanās šajā istabā rada neatkārtojamu pieredzi un pat halucinācijas. Visilgāk cilvēks spējis uzturēties šajā telpā 45 minūtes.

Orfield Labs telpa ironiskā kārtā reiz tika izmantota kā ierakstu studija un tur savus skaņdarbus ierakstījuši tādi mākslinieki kā Bob Dylan un Prince. Šobrīd šai telpai ir citi mērķi – to izmanto, lai testētu eksperimentālas tehnoloģiskas ierīces medicīnas un citās nozarēs. Kad iedegas tava telefona gaismiņa vai ieslēdzas citas ierīces, tad tu to parasti nemaz nedzirdi un tas ir tādēļ, ka šīs ierīces ir testētas tādās laboratorijās kā Orfield Labs. Līdzīgās laboratorijās tiek testēti astronauti, kuriem šādus apstākļus var nākties piedzīvot visumā.

Absolūti klusā telpā cilvēks dzird vienīgi pats sevi – savu elpošanu, sirdsdarbību un asins plūsu asinsvados. Cilvēks pēkšņi spēj izšķirt sava pulsa skaņu, locītavu kustības, ādas berzēšanos gar muskuļiem un iekšējo orgānu darbību. Šis parasti ir tas punkts, kad cilvēks sāk dzirdēt lietas, kuras nemaz neeksistē. Dzirdes halucinācijas parasti sākas ar neparasta trokšņa skaņām, jo smadzenes cenšas saprast, ko tās dzird. Tas var cilvēku novest līdz sliktai dūšai un panikas lēkmēm. Vietā, kur nerodas atbalsis, ir viegli pazaudēt orientēšanās spēju un tas nepatīkamās sajūtas pastiprina vēl vairāk. Ja šādā telpā izslēdz gaismu, tad viss kļūst vēl šausminošāks. Bez jebkādiem ārējiem stimuliem, orientiera un balansa, sākas halucinācijas un dažu minūšu laikā cilvēks jau lūdz, lai to izlaiž laukā.

Kā izrādās, tad šāds scenārijs var piemeklēt cilvēku, taču visbiežāk absolūti klusā telpā cilvēks nesajuks prātā. Kā cilvēks uztvers šādu pieredzi ir atkarīgs no katra indivīda personīgās pieredzes un psihes. Cilvēki ar klaustrafobiju vai cilvēki, kas ir ātri satraucami, patiešām varētu  izjust dažāda rakstura halucinācijas, taču tās būt vairāk saistītas ar šo cilvēku personības īpatnībām.