1986. gadā Masačūsetsas (ASV) galvenajā slimnīcā tika ievesta 44 gadus veca sieviete. Visu dienu viņai nebija nekādu veselības problēmu, taču pēcpusdienā parādījās stipras plēsošas sāpes aiz krūšu kaula, kas izstaroja cauri visai kreisai rokai – tās bija tipiskas sirds infarkta pazīmes. Tomēr mulsinošākais bija tas, ka sievietei nebija nekādu koronāras sirds slimības objektīvu pazīmju. Viņas sirds asinsvados nebija nekādu dzīvībai bīstamu aizsprostojumu.

No ārpuses tas izskatījās pēc klasiska sirds infarkta, bet tas bija maldinoši. Pētot šo gadījumu tālāk, tika nonākts pie slēdziena, ka sāpes bija psiholoģiskas dabas nevis fizioloģiskas. Tās dienas rītā sieviete bija uzzinājusi, ka viņas 17 gadus vecais dēls izdarīja pašnāvību.

Vai sieviete cieta no “salauztas sirds”? Masačūsetsas slimnīcas gadījums bija pārsteigums ārstiem, tomēr tas nebija nekāds jaunums citiem cilvēkiem.

Daudzus gadus ārsti ironizēja par to, ka psiholoģija spēj ietekmēt cilvēka fizioloģiju. Ārstu vidū šādus uzskatus pielīdzināja ārstēšanai ar kristāliem vai homeopātijai. Kardiologi centās koncentrēties uz redzamām un pierādāmām problēmām – aterosklerozi, emboliju, asinsvadu plīsumiem un hipertensiju. Cilvēka emocionālā daļa tika atstāta psihiatriem.

Par spīti tam, jau ilgi bija zināms, ka emocijas spēj spēcīgi ietekmēt sirds fizioloģisko darbību. Par to zināja biologi un veterinārārsti. 20. gadsimta vidū tika atklāts, kādu ietekmi uz dzīvniekiem var atstāt spēcīgas bailes, ko izraisa tikšanās ar plēsoņu. Milzīgais adrenalīna pieplūdums, kas rodas šādā brīdī, tik ļoti ietekmē asins ķīmisko sastāvu, ka tās var salīdzināt ar indi, kas boja dzīvnieka muskuļus un tajā skaitā arī sirdi. Šo stāvokli iesauca par stresa miopātiju jeb slodzes rabdomiolīzi.

1990. gadu vidū sāka parādīties pētījumi, kas aprakstīja psiholoģiska stresa ietekmi uz cilvēka fizioloģiju. Viens no atklājumiem bija tas, ka Izraēlas iedzīvotājiem vislielākās problēmas ar sirdsdarbību šīs desmitgades laikā bija 1991. gada 18. janvārī – dienā, kad sākās Persijas Līča Karš. Sirdsdarbības problēmas šajā gadījumā nebija saistītas ar karadarbības izraisītām traumām, bet gan tieši ar koronārām sirds saslimšanām, ko izraisīja stress un bailes no kara šausmām.

Pamazām sāka parādīties arī citi pētījumi par līdzīgām tēmām. Piemēram, tika apskatīts ar sirdsdarbības problēmām saistītais nāvju skaits 1994. gada 17. janvārī Losandželosā. Tā bija diena, kad pilsētu skāra 6,8 magnitūdes spēcīga zemestrīce. Tika atklāts būtiski palielinājies ar kardiovaskulāru notikumu saistītu nāvju skaits. Jāņem vērā arī tas, ka daudzi, kas tajā dienā nomira tieši sirdsdarbības problēmu dēļ, jau iepriekš nebija pārāk veseli.

Tajā pašā desmitgadē japāņu pētnieki nāca klajā ar terminu “takotsubo kardiomiopātija”, lai aprakstītu stresa izraisītas pārmaiņas sirdī. Tāds nosaukums tika izvēlēts, jo šai kardiomiopātijai ir raksturīga kreisā kambara paplašināšanās, kas vizuāli izskatās pēc trauka – takotsubo – ko tradicionāli Japānā izmanto, lai ķertu astoņkājus.

Tomēr tikai 2005. gadā medicīniskajā literatūrā nostiprinājās koncepts par stresa kardiomiopātiju, ko daudzi ārsti vēl aiz vien sauc par takotsubo kardiomiopātiju jeb “salauztās sirds sindromu”. Šo stāvokli var izraisīt jebkuras neparasti spēcīgas emocijas un tas ir kļuvis par pierādījumu tam, cik ļoti cilvēka psiholoģiskais stāvoklis var ietekmēt organisma darbību.