Dabas fenomeni bieži vien mēdz izsist cilvēkus no viņiem tik ierastā ikdienas ritma. Tie liek cilvēkiem apbrīnot kaut ko neikdienišķu un nepierastu, piemēram, ziemeļblāzmas gaismas spēles debesīs. Ziemeļblāzmu visbiežāk var redzēt pie zemes poliem, jo zemes magnētiskais lauks piesaista daļiņas tieši pie poliem, kur šis lauks ir koncentrēts. Tās parādās visu gadu, tomēr visskaistākās un spēcīgākas ir novērojamas tumšajā ziemas sezonā.

Ziemeļblāzma rodas stratosfērā tuvu magnētiskajiem poliem. Tā ir atmosfēras augšējo slāņu spīdēšana, gaisa molekulām mijiedarbojoties ar Saules vēja daļiņām. Tā bieži vien demonstrē magnētisko polu līnijas un spēj mainīt savu formu. To mēdz dēvēt arī par polārblāzmu vai kāviem. Ziemeļblāzma tiek dēvēta arī par “Aurora borealis” ziemeļu puslodē, par “Aurora australis” dienvidu puslodē. Aurora — romiešu rītausmas dieviete, Borealis tulkojumā no grieķu valodas ziemeļu vējš, bet Australis — latīņu izcelsmes vārds, kas nozīmē “dienvidu”.

Tā izpaužas izretinātā gaisa luminiscencē (spīdēšanā) 90-1000 km augstumā, kad Saule izmet elektriski uzlādētas daļiņas, kas Zemes magnētiskā lauka iedarbībā nokļūst atmosfērā virs magnētiskajiem poliem, kur saduras ar gaisa molekulām. Tā kā no kosmosa nākošo daļiņu enerģija ir liela, tās spēj sadursmēs ar Zemes atmosfēras atomiem un molekulām tās ierosināt vai jonizēt. Rezultātā rodas spīdums, kas līdzīgs tam, kādu novērojam gāzizlādes caurulēs (piemēram – neona reklāmās), kur gāzes mirdzumu arī izraisa sadursmes starp elektroniem un caurulē esošās gāzes molekulām vai atomiem. Līdzīgi veidojas arī attēls televizorā – elektronu kūļi tiek ar elektriskā lauka palīdzību paātrināti un ar magnētiskā lauka palīdzību vadīti uz vajadzīgo ekrāna vietu, kur elektroni saduras ar fluorescējošu materiālu. Elektroniem, saduroties ar šo vielu, tiek ierosinātas molekulas, kas izstaro gaismu. Ziemeļblāzma veidojas, kad uzlādētas elementārdaļiņas iekļūst zemes magnētiskajā laukā lielā ātrumā ar saules vējiem. Gaisma veidojas, kad daļiņas saskaras ar zemes magnētiskā lauka atomiem.

Ziemeļblāzma dažreiz var radīt trokšņus. Ierakstītās, nepastiprinātās skaņas var atgādināt krakšķēšanu, klusinātus sprādzienus, kas ilgst ļoti īsu laika sprīdi. Citi cilvēki apraksta tās kā tālu troksni vai šņākoņu.Zinātnieki ilgu laiku šaubījās par šo parādību, jo skaņu bija grūti ierakstīt, pie tam, ziemeļblāzma atrodas augstu debesīs, lai tās radīto skaņu varētu dzirdēt uz zemes.  Tomēr 2012.gadā pētnieki no Somijas Universitātes publicēja pētījumu, kurā bija  norādīts, ka viņiem izdevies ierakstīt šīs skaņas. Vietā, kur tika reģistrētas ar polārblāzmām saistītās skaņas, zinātnieki novietoja trīs atsevišķi stāvošus mikrofonus. Tad viņi salīdzināja ierakstītās skaņas un noteica skaņas avotu. Zinātnieki izvirzīja teoriju, ka šīs skaņas veidojas 70m virs zemes. Tās rodoties no atmosfēras gāzēm un saules daļiņu mijiedarbošanās. Aļaskas Universitātes pārstāvji uzskata, ka šīs skaņas, ko rada ziemeļblāzma, ir tik retas, ka eksistē ļoti maz cilvēku, kuriem ir laimējies tās dzirdēt.  To veidošanās ir iespējama tikai bezvēja naktīs maksimālas saules aktivitātes gadījumā. Mūsu pētījums pierādīja, ka ziemeļblāzmu laikā cilvēki var dzirdēt dabiskas ziemeļblāzmu skaņas, kas ir saistītas ar redzamo. Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka ziemeļblāzmas atrodas pārāk tālu, lai cilvēki varētu saklausīt to radītās skaņas. Tas ir tiesa. Tomēr mūsu pētījums atklāj, ka skaņas avotu, kas ir saistīts ar ziemeļblāzmām, visticamāk izraisa tās pašas lādētās daļiņas no Saules, kas rada ziemeļblāzmu augstu debesīs. Šīs daļiņas jeb to izraisītā ģeomagnētiskā nestabilitāte rada virsmai daudz tuvākas skaņas,” pastāstīja profesors Unto Laine no Ālto universitātes.

To visbiežāk var redzēt atrodoties Ziemeļskandināvijā, Karēlijā, Aļaskā, Kanādā vai Grenlandē. Arī Latvijā arvien biežāk tiek novērota ziemeļblāzma. To biežāka parādīšanās skaidrojama ar pakāpenisku Saules aktivitātes pieaugumu. 2011.gada 26. septembra vakarā to bija iespējams novērot Dobelē. Katru gadu fotogrāfi fiksē ziemeļblāzmas visā Latvijā.

Interesanti fakti par Ziemeļblāzmu

• Aprakstus par ziemeļblāzmu iespējams atrast gan Aristoteļa, gan Senekas un daudzu citu filosofu darbos. Senos laikos ziemeļblāzma tika uzskatīta, kā katastrofu (epidēmijas, bada, kara) vēstnesis. Kādreiz cilvēki tajā saredzēja arī dievu dusmas.
• Ziemeļblāzmas fobija – bailes no ziemeļblāzmas. Tā ir viena no retākajām patoloģijām, kā arī viena no nekaitīgākajām. Tā izsauc milzu bailes un paniku, kad cilvēks ierauga šo parādību.
• Norvēģu folklorā ziemeļblāzma tiek aprakstīta, kā sliktu laikapstākļu vēstnesis: pieņemot, ka pēc skaistās zaigošanas seko sniegs un vētra. Savukārt citas norvēģu leģendas stāsta, ka šī parādība ir mirušo sieviešu deja debesīs.
• Ziemeļamerikā dzīvojošie eskimosi ļoti daudz zina par ziemeļblāzmām, jo tā pie viņiem ir bieža parādība. Eskimosu vidū pastāv mīts, ka šo parādību iespējams izsaukt ar svilpienu, savukārt plaukstu sasišana spēs to nodzēst. Dažas eskimosu grupas ziemeļblāzmas parādīšanos traktē kā labu laikapstākļu vēstnesi, kas tiek atnests ar mirušo dvēseļu starpniecību.