Tūkstošiem gadu laikā cilvēka intelekts salīdzinot ar citām dzīvām būtnēm ir ārkārtīgi strauji attīstījies. Kāpēc esam tik unikāli un kāpēc  evolūcija mūs ir skārusi savādāk kā citas sugas? Atbildes nav, bet ir izteikti daži pamatoti, taču savādi minējumi par šiem jautājumiem.

1.Viena cilvēka vaina

Evolūcija tiek iedalīta mikroevolūcijā, kad tiek piedzīvotas nelielas izmaiņas ilgā laika posmā, un makroevolūcijā – nozīmīgās pārmaiņās, kas būtiski maina sugu. Zinātniekiem ir vairākas teorijas par to, kā šie evolūciju veidi mijiedarbojas. Viena no vecākajām teorijām tiek dēvēta par makromutāciju jeb „cerīgo briesmoni” (hopeful monster). Tās pamatā ir ideja par indivīda ģenētisku novirzi no normas, kuras rezultātā rodas pilnīgi jauna suga.

Neirobiologs Kolins Blekmūrs (Colin Blakemore) uzskata, ka tas ir noticis tikai ar cilvēku sugu.  Kāds mūsu priekštecis, iespējams tā varētu būt pat mitohondrionālā Ieva (senākā līdz mūsdienām saglabājusies sieviešu priekštece), ir piedzimis ar spēcīgiem ģenētiskiem defektiem, kas padarījis to gudrāku nekā citus senos cilvēkus. Tas ir bijis pilnīgs negadījums, kas izrādījies ļoti labvēlīgs turpmākajai izdzīvošanai. Mutācijas skartā indivīda pēcteči turpmāk mantojuši šo ģenētisko defektu.

2.Kļūme DNS

Zinātnieki, pārskatot Cilvēka Genoma projekta rezultātus, konstatēja, ka cilvēkiem piemīt kas unikāls – divkāršs gēns SRGAP2, kas ir atbildīgs par smadzeņu attīstību. Nevienam citam primātam nepiemīt šis gēns. Tiek uzskatīts, ka gēns varēja rasties tikai kādas kļūmes rezultātā. Tā nav dabiska evolucionāra attīstība. Dubulti gēni rodas salīdzinoši bieži, taču parasti tie ir labdabīgi un nenozīmīgi. Patiesībā mums ir arī dublikāti SRGAP2 gēnam, kurus dēvē par SRGAP2B un SRGAP2D, kuri galvenokārt veido tikai DNS „masu”, lai gan ir pilnībā funkcionējošas SRGAP2 kopijas.

3.Negadījums, kas radies no staigāšanas uz divām kājām

Viena no īpatnībām, kas piemīt cilvēkam, ir tas, ka piedzimstot, mūsu galvaskausi nav saauguši.Mazuļu galvaskausi nesaaug līdz 2 gadu vecumam, jo citādi būtu daudz sarežģītāk dabūt bērniņu laukā no dzemdes kanāla. Nevienam citam primātam nepiemīt šī īpašība, jo tie nepārvietojas uz divām kājām, kā rezultātā tiem ir daudz platāks dzemdes kanāls.

Nesen zinātnieki, pētot labi saglabājušos  Australopithecus bērna galvaskausu, atklāja, ka vienam no mūsu pirmajiem priekštečiem, kurš staigāja uz divām kājām, ir bijušas lielākas smadzenes nekā gaidīts, tās attīstījušas mums radniecīgos galvaskausos., lai gan tika uzskatīts, ka nesaauguši galvaskausi ir radušies daudz vēlākā cilvēku evolūcijas posmā.

Zinātnieki vienmēr uzskatījuši, ka pārvietošanās uz divām kājām ir radusies mūsu inteliģences attīstības rezultātā. Šobrīd tiek pieļauta iespēja, ka viss ir tieši pretēji – cilvēka pārvietošanās uz divām kājām ir izdarījusi izmaiņas dzemdes kanālā, kā rezultātā bērni dzimst ar nesaaugušiem galvaskausiem, kas ļauj smadzenēm palielināt apjomu līdz zīdainis sasniedz 2 gadu vecumu.

4.„Maģisko” sēņu teorija

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Terencs Makkenna (Terence McKenna), amerikāņu filozofs, ekologs un narkotiku atbalstītājs, izvirzīja kādu apstrīdamu un dīvainu teoriju („Stoned Ape” theory). Senais cilvēks, pametot džungļus un pārvācoties uz Āfrikas Ziemeļu pļavām, pamanīja govju izkārnījumos augošas sēnes, ko nebija redzējis džungļos, un nolēma tās pagaršot. Pētnieks uzsver, ka mūsdienu pērtiķi bieži ēd mēslu vaboles, tāpēc nav nekas neparasts, ka primāti barojas ar ekskrementos atrodamo.

Makkenna uzskata, ka šīs sēnes, kuras varot dēvēt par mūsdienu „maģisko” sēņu priekštecēm, mazās devās iespējams palielināja vizuālās spējas un padarīja tās noderīgākas. Mērenās dozās šīs sēnes esot seksuālie stimulanti, kas arī ir „parocīgi” topošai sugai. Savukārt, ja sēnes tiek lietotas lielās devās, tās radot apzinātu domāšanu un iespējams palīdzot smadzenēm augt.

Zinātnieki nekad nav uztvēruši nopietni Makkennas teoriju, tā arī nav pētīta, tāpēc nav nekādu pierādījumu, ka tā varētu būt patiesa.

5.Gaļa un uguns lika mūsu smadzenēm augt

Ir skaidrs, ka gaļas ēšana un uguns aizņēma lielu daļu no mūsu priekšteču ikdienas, līdz ar to pastāv iespēja, ka cepta gaļa ir būtiski ietekmējusi mūsu smadzeņu attīstību. Harvardas Universitātes Bioloģijas antropologs Ričards Vrangams (Richard Wrangham) ir izvirzījis teoriju, kas iespējams izskaidro šo sakarību.

Smadzenes patērē ap 20 procentiem no uzņemtā kaloriju daudzuma, tām ir nepieciešams ēdiens, kas satur lielu kaloriju daudzumu, lai turpinātu strādāt. Cepta gaļa satur vairāk kalorijas nekā svaiga. Apstrāde padara gaļu vieglāk sagremojamu. Citi primāti tajā pašā laikā pārtika tikai no svaigiem augļiem un dārzeņiem ar mazāku kaloriju daudzumu, tāpēc cilvēku smadzenes attīstījās straujāk.

Arī šī teorija ir strīdīga, jo zinātniekam nav pierādījumu, ka cilvēki bija spējīgi kontrolēt uguni laika periodā, uz kuru viņš attiecina šo teoriju.

6.Senie cilvēki bija šizofrēniķi

1976.gadā psihologs Džulians Džeinss (Julian Jaynes) savā grāmatā „The Origin of Consciousness in the Breakdown of the Bicameral Mind” izvirzīja hipotēzi, ka senais cilvēks nav bijis paš-apzinīgs un ka tā smadzenes esot strādājušas kā divi dažādi orgāni. Kreisā smadzeņu puslode bija atbildīga par ikdienas aktivitātēm, bet labā par atmiņu un problēmu risināšanu, balstoties uz pieredzi. Džeinss uzskatīja, ka senā cilvēka smadzeņu puslodes nespēja mijiedarboties, vienīgā „saziņa” starp puslodēm notika caur mūsdienās maznozīmīgiem valodas centriem smadzenēs un izpaudās kā dzirdes halucinācijas. Psihologs uzskata, ka senie cilvēki šīs halucinācijas uztvēruši kā savu senču vai pat dievu balsis. To viņš pamato, balstoties uz divām senām grāmatām – „Iliādu” un Bībeles Veco Derību. Abās bieži tiek minēta mūzu un Dieva balss dzirdēšana. „Odisejā”, kas iznāca vēlāk, un Jaunajā Derībā šādas halucinācijas tiek minētas daudz retāk. Tas ļauj Džeinsam uzskatīt, ka izmaiņas mūsu smadzenēs ir notikušas salīdzinoši nesenā cilvēces vēsturē, iespējams dažus gadsimtus pēc tam, kad izveidojās kompleksa sabiedrības forma.

Džeinss ikdienā strādā ar šizofrēnijas pacientiem. Savu teoriju viņš balsta šizofrēniķu prāta darbībā. Izrādās, ka iepriekšminētie valodas centri šizofrēniķiem strādā daudz attīstītāk un ir pilnībā funkcionāli. Interesanti, ka neseni pētījumi, vizualizējot smadzeņu darbību, daļēji  pierāda Džeinsa teoriju.