Disociatīvi traucējumi ir traucējumi, kas skar apziņu, atmiņu un pašidentifikāciju jeb sevis apzināšanos. Šie traucējumi var izpausties visdažādākajās kombinācijās. Lai tos vieglāk būtu saprast, lūk piemērs – tu brauc ar mašīnu vai riteni pa sev labi zināmu ceļu.

Disociatīvi traucējumi ir traucējumi, kas skar apziņu, atmiņu un pašidentifikāciju jeb sevis apzināšanos. Šie traucējumi var izpausties visdažādākajās kombinācijās. Lai tos vieglāk būtu saprast, lūk piemērs – tu brauc ar mašīnu vai riteni pa sev labi zināmu ceļu. Kad tu tiec galapunktā, tad nemaz neatceries kā tur nokļuvi. Viena tavas apziņas daļa brauciena laikā domāja par kādu dienas notikumu vai kavējās vakardienas atmiņās, bet otra apziņas daļa kontrolēja to, lai tu nenobrauktu no ceļa – pēc būtības tava apziņa bija sašķēlusies divās daļās. Tā ir normāla parādība, bet šī šķelšanās labi ilustrē to, kas notiek cilvēkā ar disociatīviem traucējumiem.

Vispretrunīgāk vērtētais disociatīvais traucējums ir tā saucamā personības dalīšanās, kad cilvēka apziņa sašķeļas divās vai vairākās neatkarīgās personībās un eksistē vienā ķermenī. Traucējumu pirmo reizi akadēmiski aprakstīja vien 19. gadsimtā, bet pirms tam šādus gadījumus pieskaitīja pie demonu apsēstības vai šamanisma, kad cilvēka ķermenī iemiesojās gari. Zigmunds Freids un viņa sekotāji uzskatīja, ka šāda apziņas šķelšanās ir veids kā apziņa cenšas cīnīties ar bērnībā pārdzīvotu spēcīgu stresu vai psiholoģisku traumu. Pārliecinoši lielākā daļa personības šķelšanās pacientu ir sievietes, kuras bērnībā pārcietušas seksuāla rakstura pazemojumu.

Viens no pirmajiem šī traucējuma gadījumiem tika fiksēts 1816. gadā ar sievieti vārdā Marija Reinoldsa. Līdz 18 gadu vecumam Marija bija parasta jauniete, kas ne ar ko īpašu neizcēlās. Tomēr 19 gadu vecumā viņai sākās “lēkmes”, kuru laikā viņas uzvedība pilnībā mainījās – šķita, ka tas ir pilnīgi cits cilvēks. Pēc vienas šādas lēkmes viņa palika akla uz 6 nedēļām. Citreiz viņa varēja nogulēt 3 mēnešus, pieceļoties vien uz pāris stundām dienā. Raksturīgi, ka viņa neko neatcerējās pēc šiem gadījumiem. Tā tas turpinājās līdz 36 gadu vecumam, kad īstā Marija tika manīta pēdējo reizi. Viņa līdz pat savai nāves dienai nodzīvoja kā jaunā personība.

Par plaši atpazīstamu šo traucējumu padarīja grāmatas un filmas “Three Faces of Eve” un “Sybil.” Ja pirms šo filmu un grāmatu iznākšanas tika reģistrēti aptuveni 200 personības dalīšanās gadījumi, tad pēc tam šis skaitlis sasniedza 1000, bet 90. gados jau 30000. Sybil stāsta par sievieti, kuras apziņa sašķēlās 16 personībās bērnībā pārdzīvotu pazemojumu dēļ. Lai gan filma tika uzņemta pēc patiesiem notikumiem, tomēr profesionāļi apšauba stāsta patiesumu, jo Sybil ārstējošā psihiatre savai pacientei deva nātrija pentatolu jeb skolpolamīnu jeb patiesībās serumu un izmantoja suģestiju, lai it kā izsauktu apslēptās personības. Turklāt pati sieviete atzina, ka viņa to visu daļēji ir pati izdomājusi. Tomēr pat pēc tam, kad stāsts par Sybil tika atzīts par safabricētu, cilvēku skaits, kuriem diagnosticēja personības dalīšanos, turpināja tikai augt.

Viljams Stenlijs Miligans, kurš plašāk ir pazīstams kā Billijs Miligans, bija pirmais cilvēks, kurš personības dalīšanos izmantoja savai aizstāvībai tiesā. Viņu tiesāja par trim izvarošanām Ohaio Universitātes studentu pilsētiņā un vairākām laupīšanām. Tiesas procesa laikā atklājās, ka Billijs bērnībā tika pakļauts vardarbībai, lai gan pats viņš to nespēja atcerēties. Domājams tas ir tādēļ, ka jau piecu gadu vecumā viņā mita trīs personas. Aresta laikā tika apgalvots, ka viņā mīt veselas 24 personas. Pat tie ārsti, kas pirms tam bija skeptiski par viņa stāvokli, pēc tikšanās ar Billiju atzina, ka redzēja dažādas personas vienā cilvēkā. Viņa runas veids un pat akcents mainījās, viņa ķermeņa valoda mainījās atkarībā no dominējošās personības.