Blakus Nīderlandes pilsētai ar nosaukumu Weesp atrodas neliels ciematiņš – Hogeweyk. Ciematiņš ir īpašs ar to, ka tas ir izveidots speciāli cilvēkiem, kuriem ir diagnosticēta demence. Pilsētas izkārtojumu salīdzina ar to, kas ir attēlots filmā The Truman Show, jo šeit nepārtraukti darbojas ārsti, māsiņas un speciālisti, kas nemanāmi palīdz 152 ciematiņa iedzīvotājiem dzīvot normālu dzīvi.

Salīdzinot ar tradicionālajiem pansionātiem, dzīve šādā ciematiņā ir daudz aktīvākā un tās iedzīvotājiem ir nepieciešams mazāks medikamentu daudzums.

Hogeweyk ciematiņā atrodas 23 ēkas, kurās dzīvo 152 ar demenci sirgstoši pacienti. Ciematiņš ir sadalīts 7 zonās, kurās tiek uzturēts īpašs dzīvesveids – Goois jeb augstākā klase, Homey, Urban, Christian, Artisan, Indonesian un Cultural – katrā no tām valda īpaša atmosfēra, kas ir pietuvināta katra cilvēka indivuālai dzīves pieredzei. Iedzīvotāji kopā ar apkalpojošo personālu paši padara sadzīviskās lietas, kuras vieniem pašiem nebūtu vairs pa spēkam. Mazgāšana, ēdiena gatavošana un citas lietas šeit ir ikdiena.

Ciemata iedzīvotājiem ir pašiem savs lielveikals. Tāpat tās iedzīvotājiem tiek nodrošināta maksimāla autonomija un privātums. Ciematā ir ielas, skvēri, parki un dārzi, kuros viņi var atpūsties. Tāpat kā jebkurā citā apdzīvotā vietā, arī šeit ir restorāni, bāri un teātri.

Par ciematiņa iedzīvotāju var kļūt tikai cilvēki ar smagu demnci jeb ar Alcheimera slimību sirgstoši cilvēki. Pasaules Veselības Organizācija vēsta, ka pasaulē ar Alcheimera slimību sirgst aptuveni 7,7 miljoni cilvēki. Paredzams, ka šis skaitlis dubultosies līdz 2030. gadam un trīskāršosies līdz 2050. gadam.

Ciematu konstruēja īpaša arhitektu komanda un tas tika atvērts 2009. gadā. Kopumā tas izmaksāja 19,3 miljonus eiro, no kuriem 17,8 miljonus eiro finansēja valsts. Dzīve šajā ciematiņā izmaksā 5000 eiro mēnesī. Lai gan summa Latvijas iedzīvotājiem šķiet neizmērojama, tā ir līdzīga tradicionālo pansionātu noteiktajai Nīderlandē un Rietumeiropā.

Ārsti, māsiņas un speciālisti cenšas darīt visu, lai dzīve šī ciematiņa iedzīvotājiem liktos pēc iespējami reālāka. Tieši tādēļ iedzīvotāji paši dara lielāko daļu darbu, bet apkalpojošais personāls un ārsti valkā ikdienas drēbes, lai neatšķirtos no tiem.

Lai uzturētu “mākslīgas realitātes” jeb hiperreālisma sajūtu, apkalpojošais personāls necenšas izlabot iedzīvotāju teikto, viņu stāstus vai atmiņas. Tajā pašā laikā ārsti nemaldina pacientus, ja tie uzdot tiešus jautājumus gan par savu veselības stāvokli, gan par vietu kurā atrodas. Ņemot vērā Alcheimera slimības īpašo dabu – slimnieki labi atceras tikai senus notikumus, bet jaunu informāciju ātri aizmirst – tā ir labākā izstrādātā metode, kas palīdz šiem cilvēkiem sajust saikni ar pasauli un dzīves nogalē nepazaudēt sevi pansionātu un slimnīcu koridoros.