Saule ir mums vistuvākā zvaigzne, bez kuras uz Zemes nespētu pastāvēt dzīvība. Būtībā tā ir milzīga gāzes un plazmas lode, kas ģenerē enerģiju un gaismu. Pārsteidzoši, bet temperatūra uz mūsu centrālā spīdekļa ir ļoti dažāda.

Saule ir mums vistuvākā zvaigzne, bez kuras uz Zemes nespētu pastāvēt dzīvība. Būtībā tā ir milzīga gāzes un plazmas lode, kas ģenerē enerģiju un gaismu. Pārsteidzoši, bet temperatūra uz mūsu centrālā spīdekļa ir ļoti dažāda.

Saules centrā milzīga spiediena un gravitācijas ietekmē temperatūra sasniedz 15 miljonus grādu pēc Celsija. Šādu apstākļu ietekmē ūdeņraža atomi tiek saspiesti tik cieši kopā, ka tie saplūst un izveido hēlija atomus. To sauc par kodolsintēzes procesu un to pašu reakciju cenšas panākt pētnieki uz Zemes, lai nākotnē radītu jaunu un vēl efektīvāku enerģijas iegūšanas veidu.

Kodolsintēzes procesa laikā rodas milzīgs daudzums enerģijas un redzamās gaismas fotonu. Šie gaismas fotoni, kuri, ja paveiksies, nonāks uz Zemes, no Saules centra nonāk starojuma pārneses zonā. Starojuma pārneses zona ir ļoti blīva un gaismas fotoni lēkā turpu šurpu aptuveni 10000 – 140000 gadu līdz nonāk konvektīvajā zonā un visbeidzot “izlaužas” no Saules ciešās gravitācijas. Temperatūra konvektīvajā zonā nokrīt līdz 2 miljoniem grādu pēc Celsija. Šeit sakarsētā plazma veido jonizētu atomu “zupu”, kas ceļas augstāk uz fotosfēru.

Fotosfēras temperatūra vairs sasniedz tikai 5500 grādus pēc Celsija. Tieši fotosfēru mēs redzam kā gaismas avotu uz saules. Šeit arī veidojas Saules melnie plankumi, kuros temperatūra ir vēl zemāka – aptuveni 4000 grādu pēc Celsija. Nākamais Saules slānis – hromosfēra – ir nedaudz aukstāka par fotosfēru un sasniedz 4300 grādu pēc Celsija. Hromosfēras gaismu nomāc gaisma no fotosfēras un tikai Saules aptumsuma laikā ir iespējams to ieraudzīt no Zemes kā sarkanu starojumu, kas apņem Sauli.

Temperatūra strauji kāpj koronā jeb Saules vainagā, kur sasniedz 2 miljonus grādu pēc Celsija. Saules vainagu ir iespējams redzēt Saules aptumsuma laikā kā starojošu kroni ap sauli.