Kad Amundsena-Skota polārās izpētes stacijā Antarktīdā pienāk ziema (no februāra līdz oktobrim), apkārt valda mūžīga nakts. 8 mēnešus gadā stacija kļūst par vienu no visizolētākajām vietām uz Zemes un tai ir jāspēj pašai sevi apgādāt.

Kad Amundsena-Skota polārās izpētes stacijā Antarktīdā pienāk ziema (no februāra līdz oktobrim), apkārt valda mūžīga nakts. 8 mēnešus gadā stacija kļūst par vienu no visizolētākajām vietām uz Zemes un tai ir jāspēj pašai sevi apgādāt. Enerģiju stacija iegūst no trim ģenerātoriem, kurus darbina reaktīvo lidmašīnu degviela. Stacija ir tik nepieejama šajā laikā, ka reiz vienai no tās darbiniecēm nācās pašai sev piemērot ķīmijterapijas kursu, kad viņa atklāja, ka ir slima ar krūts vēzi.

Šādos psiholoģiski grūtos apstākļos ir ļoti maz veidu kā izklaidēties. Vairāku gadu laikā tomēr izkristalizējās kāda tradīcija, kurai seko drosmīgākie stacijas darbinieki – 166°C (300°F) krasas temperatūras pārmaiņas, izskrienot kailiem ārā polārajā naktī.

Darbinieki sagaida, kad āra temperatūra nokrīt līdz -73°C (-100°F) un kad nav vējains, jo vējā subjektīvā āra temperatūra šķiet -97°C. Kad šī diena jeb drīzāk nakts ir pienākusi, darbinieki dodas uz saunu, kur karsējas 93°C (200°F) lielā temperatūrā. Kad šis karstums kļūst neizturams, darbinieki kaili izskrien stindzinošajos Antarktīdas plašumos. Drosmīgākie aizskries līdz ģeogrāfiskā Dienvidpola atzīmei, šķērsojot visas 24 laika zonas. Par šīs tradīcijas ievērošanu, darbinieki saņem piemiņas zīmes ar apstiprinājumu par iekļaušanos Klubā 300.

Dalībnieki gan nav pilnīgi kaili – viņiem jāvalkā apavi un ierīce, kas sasilda plaušās ieplūstošo gaisu, tādējādi izvairoties no plaušu audu apsaldējuma. Visādi citādi dalībnieki ir kaili. Viens no viņiem aprakstīja sajūtu izskrienot laukā -“tas ir tā it kā es būtu saņēmis triecienu ar tenisa raketi, kas ir noklāta tūkstošiem mazu adatiņu.”